Mad World

   

ken_kesey1

  Stāsts par cilvēku, kurš nonāca pareizajā vietā un pareizajā laikā, lai cīnītos par savu un biedru brīvību.

Kens Eltons Kīzijs piedzima 1935.gada 17.septembrī, mazā Kolorādo štata pilsētiņā La Junta. Viņa ģimene nodarbojās ar piensaimniecību un dēlu uzaudzināja Oregonas štata Springfildā. Kīzijs bija ļoti aktīvs jauneklis, kurš labprāt nodarbojās ar amerikāņu futbolu un cīņas mākslu, kas viņam ļoti labi padevās. Studējot Oregonas universitātē, viņam radās interese par teātra mākslu, taču, tajā pašā laikā, viņam piedāvāja arī sporta stipendiju, no kuras nevarēja atteikties.

Kens Kīzijs, agrā vecumā, aprecējās ar savu vidusskolas gadu draudzeni Normu Feju Haksbiju un vēlāk pārcēlās uz dzīvi Palo Alto, Kalifornijā. Tas bija laiks, kad Kīzijs vinnēja iespēju studēt rakstīšanas programmā prestižajā Stenfordas universitātē.

Kamēr jaunais students mācījās Stenfordā, 1960.gadā, viņš pieteicās kļūt par atmaksātu “izmēģinājumu trusīti” uz kura ASV armijas zinātnieki testēja dažāda veida narkotikas. Paralēli tam, viņš piestrādāja arī slimnīcas psihiatriskajā nodaļā.

Šī darba pieredze un eksperimenti kļuva par pamatu, 1962.gadā izdotajai grāmatai “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Šis ir Kena Kīzija slavenākais darbs, kurš stāsta par psihiatrisko slimnīcu emocionālo un fizisko vardarbību pret to pacientiem.

1975.gadā režisors Miloš Formans plašākai sabiedrībai dāvāja savu jauno sniegumu, kas joprojām tiek uzskatīts par kino šedevru. Galvenajā lomā ir leģendārais amerikāņu aktieris Džeks Nikolsons. Interesants ir fakts, ka pats stāsta autors sākumā nevēlējās nekādu sakaru ar filmu, jo necieta scenāriju, kā arī atteicās no filmas skatīšanās. Neskatoties uz to, pēc neskaitāmām kritiķu atsauksmēm, Formana filma ieguva visas piecas galvenās Kino Akadēmijas balvas – labākā filma, režisors, scenārijs, aktieris un aktrise galvenajā plāna lomā.

Kens Eltons Kīzijs aizrāvās ar dažādu narkotisko vielu lietošanu un citiem kļuva par brīvības un hipiju ēras varoni. 1966.gadā viņa ikdiena tika iztraucēta, jo autoru pieķēra un sodīja par marihuānas glabāšanu. Kīzijs nolēma, ka labākais veids, kā izvairīties no soda ir notēlot savu pašnāvību un aizbēgt uz Meksiku. Jau pēc gada viņš atgriezās Amerikas Savienotajās valstīs un pavadīja pusgadu izciešot sodu.

Pēc atgriešanās no cietuma, Kens Kīzijs ar savu ģimeni nostabilizējās savā Oregonas fermā un pavadīja klusu dzīvi. Autors pasniedza lekciju kursus Oregonas universitātē un rakstīja mazus stāstiņus. Tikai pēc 30 gadu pauzes, Kīzijs izdeva savu nākamo noveli. 2001.gada 10.novembrī, Kens Kīzijs mira no plaušu vēža izraisītām komplikācijām, taču viņa darbs tiek spēlēts līdz pat šim brīdim.

dzeg

Kena Kīzija grāmata “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir stāts par cilvēkiem, kas cenšas turēties pretī kādu konkrētu personu uzstādītai sistēmai. Grāmatas notikumi tiek izstāstīti caur “pus-indeāņa” Šefa Bromdena jeb Virsaiša skatu punkta. Viņš ir ilggadējs Oregonas psihiatriskās slimnīcas pacients, kurš cieš no halucinācijām un paranojas. Bromdena pasaules skatījums ir saraustīts un pārmākts ar bailēm no “kombaina”, kas ir dažu personu veidota sistēma citu cilvēku kontrolēšanai. Bromdens izliekas par kurlmēmu un dumju, lai viņu neviens nepamanītu, kaut arī ar viņa garo augumu tas ir grūti izdarāms. Šo tēlu lieliski Dailes teātra izrādē nospēlē Kaspars Bindemanis un Regnārs Vaivars. Abi talantīgi mākslinieki, kas ar savu stalto augumu un interesanto stilu perfekti iederas virsaiša lomā. Izrāde ir redzēta ar abiem aktieriem un ir ļoti grūti izvēlēties vienu favorītu, jo abi vīrieši tēlam dod savu īpašo artavu. Tomēr, ja būtu jāizvēlas viens konkrēts favorīts, tas būtu Kaspars Bindemanis, jo viņš ar savu klusēšanu un ķermeņa valodu sasniedz maksimālu tēla efektu. Viņam palīdz arī ārējā izskata dotības, kas sniedz Bromdenam nepieciešamo etniskumu. 1975.gada filmā šo lomu nospēlēja Indiāņu izcelsmes aktieris Vils Sampsons, kuram šī filma bija liktenīgs atspēriena punkts turpmākajai karjerai.

Vēl viena no svarīgākajām stāsta varonēm ir medmāsa Rečida, kura ir izbijusi armijas māsiņa un tagad ar saviem dzelzs likumiem un psiholoģiskās varmākas tieksmēm valda par nodaļas pacientiem. Ikdienas rutīna ietilpst grupu sapulces, kuru laikā Rečida izaicina pacientus runāt par vissāpīgākajām tēmām, lai radītu konstantu nemieru un sāpju sajūtu pacientos. Ja kāds no slimniekiem zaudē kontroli vai pārkāpj kādu no likumiem, māsa pielieto pat aizliegtas medicīniskas sodīšanas metodes. Šķiet, ka šī loma noteikti nav katras aktrises sapnis, taču šāda tēla izpratne noteikti sniedz lielākas zināšanas tālākajām aktiermākslas gaitām. Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir perfekts piemērs, tam, ka labai aktrisei ir jābūt daudzpusīgai. Parstās, romantiski sievišķīgās, lomas šoreiz ir noliktas malā un Ilzes atveidotā māsa Rečida kļūst par vienu no izrādes skarbākajiem personāžiem. Viņas acīs un ķermeņa valodā ir jūtams liels saspringums, kas vēstī par tēla neganto raksturu un dzelzs nerviem. Kaut arī Kens Kīzijs šo tēlu radīja,kā stāsta ļauno varoni, māsā Rečidā slēpjas kaut kas no labā, ko pirmajā acu uzmetienā varam arī nepamanīt. Piemēram, brīdis , kad pašnāvību izdara jaunais un nevainīgais puisis Billijs. Māsas Rečidas reakcijā pazib mazs brīdis, kur skatītājs var sajust empātiju pret medmāsu. Šis skumju mirklis ir ļoti īss, taču bezgala patiess. Filmā šis mirklis nav tik ļoti jūtams, kaut arī aktrise Luīza Fletčere šajā lomā ir neatkārtojama. Tādos brīžos apzināmies, ka teātrim ir milzīgs spēks, jo aktieru emocijas tiešā veidā nonāk pie skatītāja.

Dzeguzes_ligzda-Janaitis-8530-2_1

Un tad ierodas stāsta galvenais varonis, kaut arī šī ir viena no retajām grāmatām, kurā visiem varoņiem ir milzīga un vienlīdzīga nozīme. Randels Makmērfijs. Kāršu spēlmanis un sieviešu mīļotājs. Virsaitis jeb Bromdens jau grāmatas sākumā nojauš, ka Makmērfijs nav parasts psihiatriskās klīnikas pacients. Viņa bravūrīgā un pašapzinīgā uzvedība slēpj kaut ko dziļāku. Dailes teātra izrādē šo varoni attēlo skatītāju mīlētais aktieris Artūrs Skrastiņš. Šajā Aleksandra Morfova izrādē Skrastiņu pāris nostājās divās dažādās stāsta pusēs un pierāda, ka attiecības profesionāliem aktieriem nav traucēklis. Šķiet, ka jūtu ķīmija abu starpā pat palīdz radīt vajadzīgo noskaņu. Māsas Rečidas un Makmērfija starpā valda milzīga emociju bumba, kas jebkurā brīdī var sprāgt. Protams, ka filmā galveno varoni spēlē Holivudas zvaigzne Džeks Nikolsons, kas Makmērfiju ir vizualizējis un kļuvis par pamatu tālākajiem aktieriem, kuriem šī loma iekrīt klēpī. Nikolsons ir ģēnijs, kurš skatītājus pārsteidz ar milzīgu emociju gammu, kas padara Makmērfiju par cilvēcisku būtni.

One-Flew-Over-the-Cuckoo’s-Nest-1975

Liela nozīme stāstā ir Oregonas psihiatriskās slimnīcas pacientiem – Billijam, Skenlonam, Čezvikam, Martīni un Hārdingam. Pieciem pacientiem, kas nelāgu sakritību dēļ ir nonākuši māsas Rečidas uzraudzībā. Laika gaitā atklājas, ka ne visiem no viņiem ir psiholoģiskas problēmas, taču sabiedrības nosodīti tie ir nonākuši neapskaužamā situācijā. Rečidas skarbie likumi un provokācijas neļauj pacientiem ārstēties un pārkāpt pāri savām problēmām. Kad ierodas Makmērfijs, šiem kungiem rodas jauna cerība, jo viņš ir retais, kurš nebaidās stāties pretim sistēmai. Skatoties filmu, atmiņā visspilgtāk iespiedies Denija De Vito atveidotas Martīni, jo viņa aktierspēle un izskats ļoti iespiežas atmiņā. Runājot par minēto izrādi, nedrīkst nepieminēt Billiju, ko spēlē talantīgais Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis. Billija maigums, empātija un nevainība liek skatītājiem sajust milzu rūpes par šo tēlu. Dzelzītis lieliski izjūt izrādes formu un telpu, piepildot to ar nepieciešamo enerģiju un sajūtām. Billija skumjais dzīvesstāsts, caur Laura Dzelzīša acīm un ķermeni, sniedz izrādei nepieciešamo emociju devu.

Dzeguzes_ligzda-Janaitis-8004

Miloša Formana filma ir izcils grāmatas ekranizējums, jo sevī ietver visus svarīgākos aspektus. Sākot ar lielisku aktieru ansambli un beidzot ar montāžu. Līdzīgi kā filmā, arī izrādē, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ir radījis lielisku psihiatriskās slimnīcas auru. Baltie toņi un restes ir pietekami vienkāršas, lai nenovērstu uzmanību no aktieru spēles, taču sniedz vajadzīgo noskaņu. Pozitīvi ir arī tas, ka skatuve ir būvēta vairākos līmeņos, lai aktieri varētu izmantot dažādas skatuves daļas. Šos līmeņus un restes izmanto pacients, kurš sevi dēvē par cilvēku-putnu. Šajā lomā iejūtas jaunais aktieris Niklāvs Kurpenieks, kas ar savām fiziskajām dotībām, piešķir izrādei kādu jaunu un oriģinālu piesitienu.

Arī kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa ir radījusi gaišus un vienkāršu tērpus, kas palīdz izcelt Makmērfija bravūrīgo personāžu, kas slimnīcā ierodas tērpts oranžajā cietuma tērpā. Viņas ideja par māsiņu un sanitāru drēbēm pieturas pie vēsturiskā un klasiskā aspekta. Šajā gadījumā nav vērojama liela atkāpšanās no oriģināla, taču pie šī stāsta, tas nav arī nepieciešams.

Kopumā izrādē un filmā ir jūtamas vairākas līdzības, bet atšķirīgas ir galvenās problēmas. Grāmatā un filmā, Rendels Makmērfijs vairāk cīnās pret sistēmu kopumā, bet izrādē galvenais konflikts ir novirzīts tieši uz Makmērfiju un māsu Rečedu. Atšķiras arī galveno aktieru vīzijas par spēlējamo tēlu. Šķiet, ka Džeks Nikolsons vairāk ir koncentrējies un psihiatrisko slimnīcu pacientu izpēti, jo viņa atveidotais Makmērfijs ir emocionālāks un nestabilāks. Artūrs Skrastiņš šo tēlu ir uzbūvējis par egocentrisku un pašapzinīgu būtni. Varbūt brīžos šis bravūrīgums pat mazliet traucēja un likās pārspīlēts.

Izrādes daļas atšķiras ritmiskā un emocionālā ziņā. Aleksandrs Morfovs pirmo cēlienu ir uzbūvējis kā komēdiju, kas lēnītēm pārtop pat traģēdiju. Pirmajās 110 minūtēs aktieri darbojas ar visu enerģijas atdevi un zālē bieži noskan smiekli. Otrajā cēlienā šī sajūta ir mainījusies, izrādes ritms ir lēnāks un notikumi ir drūmāki.

Dzeguzes_ligzda-Janaitis-9255_1

Izrādes beigas ir neticami spēcīgas, jo skumjo finālu papildina režisora izvēlētā dziesma “Mad world”, kas vēstī :

All around me are familiar faces
Worn out places, worn out faces
Bright and early for the daily races
Going nowhere, going nowhere

Their tears are filling up their glasses
No expression, no expression
Hide my head I wanna drown my sorrow
No tomorrow, no tomorrow.*

   Filma ir 2h 13min gara un to var noskatīties jebkurā vakarā. Dailes teātra izrādei bija jānobriest. Jau pēc pirmajām pāris izrādēm, skatītāju un kritiķu atsauksmes pāršalca Latvijas medijus. Cilvēki runāja par Skrastiņu lielisko sniegumu un asarām, kas birušas pēc izrādes noskatīšanās. Traģikomēdija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir izrāde, kas labi iederas šī brīža situācijā. Šobrīd Latvijas teātros ir skatāmas vairākas izrādes, kas stāsta par normu un sistēmu laušanu. Starp filmu un šo izrādi ir 40 gadu, taču stāsta galvenā doma seko līdzi laikiem un paliek aktuāla.

Šī noteikti ir izrāde, kurai būs ilgs mūžs Dailes teātrī un tā tiks ierakstīta Latvijas teātru vēsturē ar trekniem burtiem, taču skatītājam būtu ieteicams vismaz painteresēties par oriģinālo darbu vai filmu. Tādā veidā var sajust visus stāsta slāņus.

Ar cieņu,

R.

*   Man visapkārt ir pazīstamas sejas

Nodilušas vietas, nodilušas sejas

Gaiši un agri priekš ikdienas cēlienas

Neejot neku, neejot nekur.

    To asaras piepilda to brilles

Bez emocijām, bez emocijām

Paslēp manu seju, es gribu noslīcināt savas bēdas

Nav rītdienas,  nav rītdienas.

 

 

 

Foto: 1. Gunārs Janaitis

2. Kadri no filmas “One flew over the cuckoo’s nest ” (1975)

Advertisements
Standard

12.

    xlarge_4c25

       Patiesība ir skarba, savukārt labs humors patīkams. Abas minētās lietas perfekti apvienojas Odesā dzimušo autoru Iļja Ilfa un Jevgeņija Petrova 1928. gada romānā “Divpadsmit krēsli”, kas ironiski pasmejās par skarbo dzīves patiesību, piemēram, cilvēka vēlmi tiekties pēc materiālām vērtībām un draudzību naudas dēļ. Lai gan vairākkārt cenzēts Padomju Savienībā (mūsdienās ir pieejama arī necenzēta versija), romāns tiek uzskatīts par literatūras klasiku. Tā galvenie varoņi visa darba garumā dzenas pēc mirušas radinieces 12 krēsliem, no kuriem vienā ir iešūtas radinieces dārglietas, ko sieviete atklājusi vien uz nāves gultas esot. Romāna sižetu būtu grūti izklāstīt pusotru stundu garā 1970. gada ekranizējumā vai Jaunā Rīgas Teātra izrādē četru stundu garumā, ja ēdamistabas krēsli joprojām atrastos zināmā vietā, tādēļ galveno varoņu duets – Ostaps Benders un Ipolits Matvejevičs – dodas dēkainā piedzīvojumā, dzenoties pēc bagātībām un piedzīvojot komiskas situācijas, kuras abi autori aprakstījuši tik ticami un patīkami, ka lasot stāstu sejā nemanot iezogas smaids.

          Romānā “Divpadsmit krēsli” satīriski aprakstītā komēdiskā situācija vairākkārt kalpojusi kino režisoriem kā idejas ekranizējums uz lielā ekrāna, dažos no gadījumiem mainot grāmatā minētus faktus, piemēram, Ostapa Bendera radniecību ar mirušo sievieti un krēslu īpašnieci, vai izmainot krēslu skaitu. Romānam sižetiski vistuvāk sekojošā filma ir 1970. gadā pirmizrādi piedzīvojusī “The Twelve Chairs”, kurā izteikta stāsta maiņa bija vien pozitīvu beigu ievešana, tas ir, neviens no varoņiem netika nogalināts. Divas ekranizējuma versijas romānam tika veidotas arī tā dzimtenē – tā laika Padomju Savienībā – 1971. un 1976. gados.

  1. gada tapušajā režisora Mela Bruksa (īstajā vārdā Melvins Kaminskis) tapušajā krāsainajā kino filmā “12 krēsli” režisors pamanījies uz ekrāna attēlot romāna vēstījumu tādā pašā ironiskā, humoriskā, satīras pārpildītā manierē, kas ļauj filmu skatīties bez smagas iedziļināšanās un baudīt profesionālu cilvēku veikumu.

          Alvis Hermanis, kurš Jaunajā Rīgas Teātrī pēc darba ārzemēs atgriezās ar izrādi “Divpadsmit krēsli”, ir ne vien izrādes režisors, bet arī scenogrāfs. Cenšoties vilkt paralēles starp to, ka izrāde ir viena no pieprasītākajām Jaunā Rīgas Teātra repertuārā, kā arī faktu, ka skatuves iekārtojumam vienīgās izmantotās mēbeles ir vien krēsli, liek nedaudz spriest par to, cik labs ir aktieru veikums šī darba dramatizējumā.

          Manuprāt katram aktierim Alvis Hermanis piespēlē to vienu izrādi, kura aktieri pacels citā līmenī un skatītājiem liks augstāk vērtēt amata meistaru – kā piemērus iespējams minēt Vili Daudziņu un izrādi “Vectēvs” vai Kasparu Znotiņu un izrādi “Ziedonis un Visums”. Līdzīgi, manuprāt, ir ar Andri Keišu un dramatizējumu romānam “Divpadsmit krēsli”. Cilvēku, kas atbilstošāk iejustos Ostapa Bendera donžuāna lomā, piepildot visu lielo zāli ar teju taustāmu šarmu, ir grūti iedomāties. Grācija, jauneklīgums, melanholija un absolūta iejušanās tēlā ierauj skatītāju ticībā visam, ko vēsta šis cilvēks, kā arī atbild uz iespējams radušo jautājumu – kādēļ lai kāds viņam uzticētos medībās pēc dārglietām, vēl jo vairāk, zinot, ka šis cilvēks ir blēdis un krāpnieks? – Ar tēlā iemesoto harizmu var pasaulei likt kustēties. Protams, ne galvenais varonis vien liek uz četrām stundām aizmirst ārpasauli un atrasties vien teātra telpā, ļaujoties mirklim. To perfekti panāk arī pārējie dramatizējumā iesaistītie aktieri, sākot ar Gundaru Āboliņu, kam atvēlēta Ipolita Matvejeviča loma – lai gan tēls nav no patīkamākajiem un simpātijas raisošākajiem (vai arī mani vienkārši apbūris bija Ostaps Benders, kurš līgani kā balerīna kustējās pa skatuvi), šķiet tik pārliecinoši satraucies, bērnišķīgs un dzīves nenobriedis, ka mirkli pat ticēt negribas, ka tik jauks un naivs cilvēks spēj pārgriezt sava kompanjona rīkli. Uzslavas tēlotājmākslā jāteic arī Baibas Brokas, Sandras Kļaviņas un Gunas Zariņas atveidotajām trīs sieviņām, kuras izrādei visu laiku bija kātesošas un līdz beigām ticami noturēja trauslu vecumu.

          Kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes darbs vēl jo vairāk pagriež izrādi komēdiskā virzienā. 12 krēsli mūžam asociēsies nevis ar tik tiešām krēsliem, bet ar Keišu, kuram ir izpūruši mati, kurš smēķē cigaretes Rietumeiropas komponistu klasiskās mūzikas pavadībā, kā arī pārvietojas biksēs, kuras tam ir nedaudz par īsu.

          Mūzika un skatuviskais noformējums arī ir pieminēšanas vērti, jo izradēs skatīšanās laikā pārņem sajūta, ka itin viss, līdz pēdējam sīkumam, ir nostrādāts perfekti un līdz galam. Muzikālais noformējums ir tādu Rietumeiropas komponistu kā Džeuzepes Verdi, Riharda Vāgnera, Džakomo Pučīni vai Žorža Bizē klasisko operu fragmentu atskaņojums, kas perfekti sasaucas ar skatuves noformējumā un sadalīšanā izmantotajām puķaini apdrukātajām kastēm. Tas, cik sinhroni sasaucas un saspēlējas mūzika, skatuves noformējums, līdz detaļai izstrādātie divpadsmit krēsli un aktieru līganā pārvietošanās pa skatuvi, reizēm vienkārši atstāj cilvēku bezspēcīgu, ko lai citu es jums pasaku?

          Dārgs un tuvu stāvošs cilvēks, pie viena arī mans tēvs, pēc izrādes noskatīšanās visvairāk bija sašutis par faktu, ka Andra Keiša atveidotajam Ostapam Benderam kostīmu māksliniece nav piešķīrusi šalli, jo (citēju) “Kas tas par Benderu bez šalles? Tā ir ņirgāšanās, nevis Benders”. Šādā Padomju Savienībā auguša vīrieša uztverē acīmredzami smagi ir iespiedušies Padomju Savienības ekranizējumi – gan 1971., gan 1976. gada PSRS ekranizējumos Benderam šalle bija kā neatņemams lomas atribūts. Citās versijās – piemēram, manis skatītajā 1970. gada amerikāņu režisora Melvin James Brooks ekranizējumā galvenajam varonim šādas šalles nebija, tādēļ vēl ilgi pēc izrādes redzēšanas un pirms Padomju Savienības ekranizējumu skatīšanās bija grūti saprast, tieši kā četru stundu garā dramatizējumā vislielāko sašutumu var izraisīt aktiera kaklā neesoša šalle. Uzskatu, ka tā ir lielākā problēma, ja skatītājam jāsastopas ar zināmu un ekranizētu stāstu dramatizējumu – nereti tiek gaidīts uz skatuves ieraudzīt ko tādu, kas iesēdies atmiņā no kādā citā mākslas formā redzēta darba.

R.

Foto: Jānis Deinats

Standard

Pūt vējiņi! – recenzija.

“Pūt vējiņi!” Liepājas teātrī noteikti ir viena no visveiksmīgākajām un mīlētākajām izrādēm pēdējo desmit gadu laikā. Tā pārsteidz ne tikai ar Dž.Dž.Džilindžera lielisko režiju, bet arī ar Kārļa Lāča skaisto mūziku, kas skatītāju pavada arī vairākas dienas pēc muzikālās izrādes noskatīšanās.

Piecas. Piecas reizes, ir redzēta šī brīnišķīgā izrāde. Šķiet, ka šī ir izrāde, kas piesaista dažāda laika gājuma skatītājus. Citiem tā ir iespēja redzēt šo Raiņa darbu jaunā izpildījumā, bet citiem iepazīt pirmo reizi. Daļa Latvijas jauniešu nav pazīstami ar šo slaveno Raiņa darbu, tāpēc teātru izrādes ir labs veids, ka iepazīstināt jauno paaudzi ar mūsu valsts cienītākajiem literatūras darbiem.

Kārtējo reizi ir apvienojusies Latvijas teātru zelta komanda – Dž.Dž.Džilindžers, Jānis Elsbergs, Evita Mamaja, Mārtiņš Vilkārsis, Ilze Vītoliņa un Kārlis Lācis.

Režisors ir cienījis leģendārā autora darbu, īpaši nemainot stāsta sižetisko līniju, taču Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ingas Krasovskas enerģiskās dejas, Kārļa Lāča mūzikas pavadība, piešķir tai jaunu formu.

Īpašs uzsvars būtu jāliek uz Lāča izcilo sniegumu. Savienojot viņa nenoliedzamo talantu un latviešu tautasdziesmu emocionalitāti, radies kaut kas nenovērtējams. Brīžos skatītājus acīs sariešas asaras, jūtot līdzi Gatiņa (Kaspars Kārkliņš) un Baibiņas (Everita Pjata/Aija Andrejeva) dziedātajai “Divdūjiņas”, taču nākamajā brīdī gribas dejot līdzi ciema puišiem un meitām, kas ar alus kausiem ir laidušies jestrā dejā. Mūzika sevī ietver maigas latviešu tautasdziesmu skaņas, kā arī dažādus ritmiskus  gabalus, kas varētu būt aizlienēti no Krievu un Slāvu kultūras. Runājot par Kārli Lāci, šķiet, ka mūziķis ir ielicis visu savu dvēseli izrādes fināla dziesmā, kas vēl ilgi neatlaiž un liek izjust visas iespējamās emocijas. Šķiet, ka viņš ir atradis īstās notis, kuras spēlējas ar skatītāja dzirdes maņu.

Izrādes pirmais cēliens ir manāmi  košāks un atraktīvāks par otru cēlienu. Kustību māksliniece Inga Krasovska ir radījusi iespaidīgus masu skatus, kas ar savu vienoto horeogrāfiju iekustina visu zāli. Lielie meitu un puišu bari griežas vienotā deju solī, radot kaisles un iekāres neprāta sajūtu. Ar deju palīdzību skatītājam tiek parādīts tas, kā šīs divas grupas meklē savas otrās pusītes. No straujas un enerģētiskas, cēliena galvenā deja pāriet mierīgākos ritmos, tā parādot, ka šo cilvēku starpā ir radies kontakts un kopēja harmonija.

Izrādes kopskatu un formu veido talantīgā scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša ideja par šo Raiņa darbu, kā arī kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas lina un ādas tērpi. Tāpat kā mūzika, arī skatuve un tērpi ir balstīti uz Latvijas etnogrāfiskajiem faktiem, taču tie ir modernizēti līdz tādam līmenim, lai tas nenovērstu uzmanību no izrādes Latviskā gara. Liepājas teātris ir ļoti grezns, bet brīdī, kad uz skatuves notiek darbība, zeltītās sienas un kristāla lustras pazūd no apkārtnes. Minimālā un gaišā skatuve rada brīvības un dabas sajūtu. Koka detaļas ir ļoti pārdomātas un tiek daudzfunkcionāli izmantotas. Skatuves centrā ir novietoti kustīgi koka galdi, kuri ar pašu aktieru palīdzību pārtop gan par dzirnām, gan par gultām. Ļoti iespaidīgs ir arī koka rats, kas novietots skatuves dziļākajā vietā, simbolizē to, ko skatītājs tajā brīdī vēlās redzēt – likteņdzirnas, debesis ar zvaigznēm….

Aktieru izpildījums šajā izrādē ir lielisks. Tieši tāpēc tā jau piekto sezonu ir redzama Liepājas teātrī. 2011.gadā, kad “Pūt vējiņi!” piedzīvoja pirmizrādi, liela daļa no aktieru trupas teātrī vadīja tikai pāris pirmās sezonas. Šī bija viena no lielajām iespējām parādīt savas spējas plašākai sabiedrībai un to arī jaunie aktieri izdarīja.

Baibiņas lomu izrādē dala divas jaunas un talantīgas sievietes, teātra štata aktrise Everita Pjata un dziedātāja Aija Andrejeva. Pēc skaita trīs no piecām izrādēm ir redzētas ar Everitu Pjatu galvenajā lomā, taču jāatzīst, ka Aijas Andrejevas spēcīgais vokāls tēlam dod jaunu spēku. Protams, ka aktierspēlē dominē tieši Everita, jo viņa noteikti ir viena no spilgtākajām Liepājas teātra aktrisēm, taču nedrīkst teikt, ka Aijas Andrejevas tēlojums būtu vājāks. Vienkārši šīs divas sievietes ir dažādas personības  un Baibiņas tēlam sniedz atšķirīgas dimensijas.

Līdz sirds dziļumiem aizkustina Kaspara Kārkliņa atveidotais Gatiņš, kuram ir jāsadzīvo ar neatbildētu mīlestību un apkārtējo cilvēku apsmiekliem. Kārkliņš savas karjeras laikā ir pierādījis sevi vairākās izrādēs, bet šī ir loma, kas viņu pavadīs līdz karjeras beigām.

Divas spilgtas izrādes zvaigznes ir Signes Dancītes (bij.Ruicēnas) Anda un Agneses Jēkabsones Zane. Ugunīgas un temperamentīgas meitenes, kas ir gatavas uz visu, lai iegūtu sev kāroto. Agnese Jēkabsone, kas jau ir ieguvusi Spēlmaņu nakts balvu un pierādījusi sevi kā izcilu aktrisi, ļoti veiksmīgi ir strādājusi ar Zanes tēlu, kā rezultātā tas ir kļuvis gaišāks un cilvēcīgāks. Arī Signe Dancīte ir lieliski piemērota Andas tēlam, jo starp viņas un Egona Dombrovska atveidoto Didzi ir jūtama neparakstāma jūtu ķīmija.

Tēls pie kura, no režijas skatu punkta, varēja piestrādāt mazliet vairāk noteikti ir Uldis, kuru attēloja Liepājā mīlētais aktieris Edgars Pujāts. Noskatoties vairākas izrādes, radās iespaids, ka režisors šī tēla izstrādei nav pievērtis pietiekami daudz laika, taču tas ir sīkums, jo Edgara Pujāta talants, šarms un vokāls, tam visam stāv pāri. Varbūt Uldim bija vairāk jāiestājas par Baibiņu, nevis jāstāv un jānoskatās uz visu no malas, bet tā ir tikai personiska piezīme.

Visi trupas pārstāvji, kas piedalās izrādē ir ļoti augstā aktiermeistarības līmenī un pārsteidz ar vokālajām un kustību spējām. Džilindžers noteikti var lepoties ar savu ieguldījumu šajā teātrī, jo katrā sezonā var baudīt kādu jaunu režisora izrādi, taču “Pūt vējiņi!” noteikti ir viens no viņa karjeras spilgtākajiem mirkļiem.

Šī ir izrāde, ka katru skatītāju uzrunās savādāk, jo tajā ir svarīga cilvēku personiskā pieredze un skatījums un apkārtējo pasauli. Rainis latviešu tautai deva šedevru, kas laiku gaitā ir kļuvis par mūsu valsts fenomentu.

“Pūt vējiņi!” noteikti ir jāredz un cerams, ka izrādei būs vēl ilgs mūžs arī pēc tam, kad teātrī atgriezīsies košās un jestrās meičas – Zane (Agnese Jēkabsone) un Anda (Signe Dancīte).

 

pv_7

Foto: Ziedonis Safronovs

Standard

Antigone – recenzija.

Antigone_main

“Antigone” Nacionālajā teātrī noteikti ir viena no spilgtākajām jaunajām izrādēm Latvijā. Maija Doveika sevi paceļ jaunā gaismā un liek skatītājiem runāt. Tāpat kā vairākas citas izrādes, pēdējo gadu laikā, “Anigone” stāsta par indivīdu, kas cenšas izlauzties no sabiedrības noliktām normām. Šķiet, ka tagad ir pienācis laiks varoņiem, kas pastāv par absolūtu fizisku un gara brīvību.

Stāstu “Antigone” ir sarakstījis Sofokls. Viens no izcilākajiem sengrieķu dramaturgiem, kura krājumā bija ap 123 lugās, no kurām, diemžēl, ir saglabājušās tikai septiņas. Darbu “Antigone” viņš sarakstīja aptuveni 442.g.p.m.ē.

Lugas pamatā ir stāsts par jaunieti Antigoni (Maija Doveika), kas nolemj apglabāt savu mirušo brāli, taču valdnieks Kreons (Gundars Grasbergs) cenšas viņu no tā atrunāt, jo viņam ir savādāki uzskati par visu notiekošu un dzīvi. Šo divu personu dažādie uzskati nostājas viņu starpā un rada nesaskaņas. Nepakļaujoties Kreona teiktajam, Antigone uzstāj par savu dzīves jēgas izpratni. Valdnieks Kreons savu radinieci soda. Sofokls ir rakstījis par divām dažādām pasaules uztverēm – vienu, kur cieņa, likumi un robežas ir visas pamats, kā arī otru, kur emocijas ņem virsroku.

Franču izcelsmes dramaturgs Žans Anuijs ir pazīstams ar to, ka 20.gs. centās pārrakstīt vairākus senos mītus un traģēdijas. Tajā skaitā bija arī “Antigone”, kuru uzrakstīja 1942.gadā.

Šo izrādi uz saviem pleciem iznes Maija Doveika, kas izrādi nospēlē izmantojot pilnīgi katru viņas ķermeņa daļiņu. To var redzēt gan aktrises acīs, kad tiek runāti vienkārši teksti, gan brīžos, kad aktrise saspēlējas ar saviem kolēģiem un to starpā rodas pilnīgi vienot kontakts. Saprotams, kāpēc šī izrāde bija nominēta vairākām Spēlmaņu nakts balvām. Šis ir izcils Maijas Doveikas sniegums, pēc kura gribas celties kājās un saukt – Bravo! Viņas atveidotā varone vienlaikus ir sievišķīgi trausla un neiedomājami stipra. Antigone sevī iemieso milzīgu jaunības spēku un iet uz ideālismu.

Nomināciju “Gada labākais aktieris” ieguva arī Antigones mātes brāļa, valdnieka Kreona atveidotājs Gundars Grasbergs. Viņa tēls, lai arī skarbs savos lēmumos, ir ļoti maigs un silts. Viņš nevēlas sodīt cilvēkus, bet viņš ir pārāk godprātīgs, lai nepildītu savus pienākumus.

Šī sarežģītā cīņa starp Antigoni un Kreonu ir pielīdzināma arī vairākām mūsdienu problēmām, kuru pamatā ir sistēma. Varbūt tieši tāpēc, pēdējo pāris gadu laikā šī tēma ir tik ļoti apspēlēta. Antigone, kā apņēmīga būtne iemieso visu, kas saistās ar brīvību, stājoties pretim varenajam Kreonam, kas cīnās par vienu sistēmu. Abu tēlu starpā notiek vārdu un domu pārmaiņa. Sēžot skatītāju vietā, var just empātiju pret abiem varoņiem. Dažbrīd, jājūt līdzi Antigonei, bet citu brīdi tu neapzināti sāc piekrist valdniekam Kreonam. Kad šie argumenti ir nogurdinājuši galveno varoni, viņa saļimt un lej asaras nekaunoties no sava sākotnējā pretinieka. Spēcīgāka izrādes aina ir brīdī, kad Antigone apzinās, ka pēdējo reizi runā ar sardzes vīru. Šī aina aizkustina līdz dziļumiem, redzot kam Maijai Doveikai bija jāpārkāpj pāri, lai līdz galam izzinātu Antigoni.

Šī Elmāra Seņkova izrāde liek raisīties sarunām un domām par to, kas īsti ir civilizācija un kāda tai ir vara. Noskatoties šo 2,5h garo izrādi, šķiet, ka ir atvēries diskutējams jautājums par cilvēka emocionālo spēku, ticību un mūsu pašu izvēli.

Standard

R + J

td_11_15_2011_National_Ballet_Canada_Romeo_Juliet_08Mīlestība ir dziļas, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstas un noturīgas jūtas, kas rodas pret kādu citu cilvēku, cilvēku grupu vai personai nozīmīgu parādību.

  Šādu skaidrojumu atradu, ierakstot vārdu “mīlestība” Google meklētājā. Interesanti, ka tiek minētas šī jūtas arī pret personai nozīmīgu parādību.

Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka mīlestību nevar izskaidrot un tā ne vienmēr ir saistīta ar kādu citu dzīvu būtni. Manuprāt, mīlestību var izjust pret jebko. Piemēram, es no sirds mīlu katru jaunas vasaras sākumu. To sajūtu, kad pirmo reizi vari pamērcēt savas pēdas jūras vai ezeru ūdeņos. Tāpat es arī mīlu Sarmīti, kas ir pati jaukāka zemeņu tante visā Vidzemes tirgū. Protams, ka šī mīlestība ir atšķirīga no jūtām, ko izjūtu pret savu ģimeni, draugiem un valsti, bet tā tomēr ir mīlestība.

Romantiski stāsti vienmēr un visos laikos ir uzrunājuši un aizkustinājuši miljoniem cilvēku. Es nezinu vai tam ir kāds viens konkrēts izskaidrojums. Drīzāk to varētu saistīt ar cilvēka psiholoģiju un fizionomiju. Tev nav jābūt neglābjamam romantiķim, lai justu empātiju pret kāda romantiska stāsta galvenajiem varoņiem. Šie stāsti vienkārši spēj iekustināt kādu mazu, noputējušu detaļiņu mūsu ķermeņos.

Vislielāko popularitāti, visos laikos, ir guvuši tieši mīlas stāsti ar skumjām beigām. Kādam tie var sasaukties ar personīgo pieredzi, bet citam atmodināt nebijušas sajūtas. Tieši tāpēc Šekspīra “Romeo & Džuljeta” ir visbiežāk iestudētā luga visā pasaulē. Šis neiedomājami skumjai stāsts sevī iekļauj visas cilvēciskās emocijas, no neprātīgas eiforijas līdz visdziļākajām skumjām. Šķiet, ka katras aktrises jaunības dienu sapnis ir bijis nospēlēt šo jauno un naivo meiteni, kas bija gatava uz visu sava Romeo dēļ.

Šī Viljama Šekspīra luga vairākkārt ir iestudēta arī uz Latvijas teātru skatuvēm. Sākot ar Artūra Krūzkopa un Ingas Misānes duetu Liepājas teātrī un beidzot ar Mārtiņa Eihes vīzijas izpildījumu Valmieras teātrī. Šīs izrādes dažādos kvalitātes līmeņos un izpildījumos ir priecējušas daudzu latviešu sirdis, bet parasti cilvēku prātos pirmā asociācija ir tieši ar kādu konkrētu mākslas filmu. Mānā gadījumā tā ir Baza Lūrmana “Romeo + Juliet” un par to arī ir šis monologs.

Neskaitāmi režisori ir strādājuši pie šī darba, veidojot filmas stāsta klasiskajā formātā, bet Bazs Lūrmans apgāza jebkādus principus un radīja ko jaunu un nebijušu. 1996.gadā šī filma pāršalca visu pasauli un salauza ne vienu vien tīņu meitenes sirdi. “Romeo + Juliet” pārsteidza skatītājus ar savu unikālo stilu un formu. Tā vairs nebija filma ar greznām mežģīnu kleitām un staltiem kungiem zirgu mugurās, bet skarbs un netīri patiess stāts par jaunības mīlestību.

Lūrmans veica daudz dažādu izmaiņu, lai savu darbu padarītu oriģinālu un aktuālu. Šekspīrs savos darbos bieži rakstīja par aktuālajām problēmām un sociālo slāņu kraso atšķirību. Bazs Lūrmans izdarīja to pašu, tikai pielāgojoties 20.gs. 90-ajiem gadiem. Filmā bieži ir redzamas atsauces uz tā laika popkultūru. To vēl vairāk paspilgtina tā gada populārākās dziesmas, kas notiekošajiem procesiem piešķir vēl lielāku spēku. Kurta Kobeina balss un visas emocijas, ko tā pauž neatstāj vienaldzīgu nevienu skatītāju.

Interesantākais fakts ir tas, ka Bazs Lūrmans ir izvēlējies saglabāt oriģinālo Elizabetes laika valodu, ko izmantoja arī Viljams Šekspīrs. Tas ļauj skatītājām baudīt šo filmu divās dažādās dimensijās, cienot Šekspīra šedevru, bet, tajā pašā laikā, sekojot līdzi arī laikiem. Šī konkrētā filma atšķiras arī ar to, ka režisors diezgan tiešā veidā ir izmantojis oriģinālo lugu, to perfekti pielāgojot  konkrētajam formātam.

Izlasot lugu un  noskatoties filmu, es pamanīju dažādas līdzības, ko nebiju ievērojusi pirmajās desmit reizē, kad gremdējos Leonardo Di Kaprio sapņainajās acīs. Tālāk apskatīšu konkrētu ainu, pēc kuras var salīdzināt abus darbus.

Viljama Šekspīra lugas pirmajā ainā, Kapuletu saimes pārstāvji Sampsons un Gregorijs savā starpā sarunājas. Sampsons savam biedram saka :”A dog of the house of Montague moves me”*. Tādā veidā viņš lasītājiem liek noprast, ka Šīs divas ģimeņu saimes jau gadiem ilgi nesatiek un viens otru nīst. Brīdī, kad uzrodas Montegjū vīrieši, Gregorijas aicina Sampsonu doties citā virzienā, lai to ceļi nekrustotos, taču viņš aiz sava lepnuma un pašcieņas atsakās un atbild :”Nay,as they dare. I will bite my thumb at them, wich is a disgrace to them if they bear it!”** Kad abas saimes satiekās, Montegjū puisis Abrahams Kapuletu Sampsonam vaicā :”Do you bite your thumb at us, sir?”*** Uz ko Sampsons atbild :“I do bite my thumb, sir.” **** Šis necieņas izrādījums ir sākums abu pušu sadursmei un cīņai, līdz brīdim, kad ierodas Romeo un viņa uzticamais draugs Benvolio.

Bazs Lūrmans šo ainu savā kases grāvējā ir padarījis par spilgtu stāsta sākumu, kas jau pirmajās minūtēs piesaista skatītāja uzmanību. Kaut arī aina ir pilnīgi savādāka, stāsta būtība ir saglabājusies. Benvolio un viņa draugi, kas plašākai sabiedrībai ir pazīstami kā “Montegjū puikas”, brauc ar dzeltenu kabrioletu un mežonīgi smejas. Viens no puišiem ieskatās tieši kamerā un nosaka :”A dog of the house of Capulet moves me!”***** Tad tie dodas uz benzīna uzpildes staciju, taču tajā pašā brīdī pie stacijas piebrauc arī Kapulets Taibalts ar draugiem. Šī negaidītā sadursme izraisa nelielielu apjukumu Montegjū puišu sejās, ko Kapultei uztver par izbīli. Brīdī kad Kapuletu puiši sāk smieties, viens no Montegjū saimes puišiem iekož sev īkšķī, aizvainojot pretiniekus. Šī mazā, bet ļoti simboliskā zīme rada milzīgu dusmu izvirdumu, kas pārvēršas haosā.

Katrs cienīgs Šekspīra fans, šo mazo faktu noteikti ir pamanījis un pamanīs. Tas parāda cik ļoti sīkām detaļām tiek pievērsta uzmanība, veidojot lielās Holivudas adaptācijas. Kā jau minēju, Lūrmans filmā ir izmantojis vairākas tajā laikā aktuālas lietas, sākot ar mūziku un beidzot ar tērpiem, kā, piemēram, Havaju salu T-krekli, kas bija ļoti aktuāli ASV rietumu štatos.

Vizuāli Baza Lūrmana filma ir ļoti attālināta no 17.gs. Elizabetes ēras un oriģinālās vietas – Veronas, Itālijā. Režisors ir izvēlējies stāstu pārcelt uz pilsētu, kas ļoti līdzinās Losandželosai vai Miami, taču saucās “Verona Beach”*.

Vēl viena detaļa, ko neinformēts lasītājs varētu nepamanīt ir tā, ka filmā izmantotos šaujamieročus, joprojām sauc par zobeniem.

Šīs mazās detaļa parāda, ne tikai to cik ļoti liela nozīme ir oriģinālajai literatūrai, bet arī to, ka filmas panākumus garantē jauns skatījums un klasiskām lietām. “Rome + Juliet” ir viena no spilgtākajām filmām pasaules kino vēsturē. Ne tāpēc, ka tā būtu guvusi milzīgus panākums no kritiķu puses vai ieguvusi vairākas balvas, bet tāpēc, ka šī filma ir nestandarta.

Protams, ka skatītāju un kritiķu viedokļi ne vienmēr sakrīt un parasti ir ļoti dažādi. Daļa to varētu novērtēt pozitīvi dēļ stāsta inovatīvās adaptācijas un radošumu, kamēr citi to varētu nosodīt straujo kameras kustību, skaļās mūzikas un spilgto ainu dēļ. Šī skatītāju grupa noteikti dod priekšroku klasiskajiem Šekspīra lugu ekranizējumiem.

Bazs Lūrmans filmu ir veidojis tā, lai tā spētu uzrunāt mūsu laiku sabiedrību. Lai arī šī filma tika veidota 20.gs. 90-to gadu beigās, tās vēstījums joprojām ir aktuāls. Cīņa un naids starp divām dažādām pasaulēm, konkrētajā stāstā, starp divām ģimenēm, bet to varētu pielīdzināt arī karam starp dažādām valstīm, reliģijām un rasēm. Neviens vairs neatceras, kad vai kāpēc šis naids ir radies, bet tas turpinās cauri gadsimtiem.

Aktuāls ir arī jautājums, cik tālu var novest nenoskaidrotas problēmas un nesaskaņas? Tam visam pa vidu rodas nevainīga mīlestība un kaisle, kas neapzinās savas robežas. Šī jaunības mīlestība neapzinās to, ko tā var vai nevar pārvarēt. Vai jūtas starp diviem cilvēkiem ir tik spēcīgas un nesatricināmas, lai lauztu gadiem krātu naida robežu? Romeo un Džuljeta savā jaunības maksimālismā vēl neapzinās, ka mīlestībai ir neaprakstāms spēks un mūžība, taču cilvēka fiziskajam ķermenim ir tikai noteikts limits.

Šādu mīlas stāstu literatūrā ir daudz, taču Šekspīram ir izdevies radīt unikālu formulu, kas ļāvusi šiem varoņiem izdzīvot cauri gadsimtiem. Šis darbs ir attēlots neskaitāmas reizes un to attēlos arī ilgi pēc mums. Arī tā ir mīlestība. Lasītāju un skatītāju mīlestība.

Ar mīlestību,

R.

 

 

*A dog of the house of Montague moves me – Montegjū nama suņi mani aizskar.

**Nay,as they dare. I will bite my thumb at them, wich is a disgrace to them if they bear it! – Nē, tie neatļausies. Es kodīšu pirkstā, kas būs negods, ja viņi to pacietīs.

***Do you bite your thumb at us, sir? – Vai kožat pirkstā pret mums, kungs?

****I do bite my thumb, sir. – Es kožu sev pirkstā, kungs.

*****A dog of the house of Capulet moves me! – Kapulteu nama suņi mani aizskar.

 

Video klipā apskatāms piemērs, kā modernā filmā tiek izmantota oriģinālā Elizabetes laika valoda.

Standard

Par to es domāšu rīt!

153113-004-8474546E

“Par to es domāšu rīt” ir slavienie Skārletas O’Hāras vārdi grāmatā, filmā un izrādē “Vējiem līdzi”. Ja nu gadījumā nav iespējams saistīt savas emocijas ar neveiksmīgu mīlestību vai Pilsoņu karu, tad problēmu atlikšana uz “rītdienu” gan varētu saistīt stāsta galveno varoni un ikvienu stāsta lasītāju vai skatītāju.  Iespējams tādēļ Dailes teātra izrāde ir apmeklēta trīs reizes, iespējams laurus labāk tomēr atstāt kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai, kuras tērpi uz teātra skatuves ik reizi liek aiz skaudības nedaudz smagi nopūsties, bet iespējams tas ir Kristīnes Nevarauskas kvalitatīvais sniegums, kas liek līdzpārdzīvot dramatizējumam līdz pēdējai izrādes minūtei.

Margareta Mičela, stāsta autore, sāka to rakstīt garlaicības mākta un vīra mudināta – vīrs, kurš sievai no bibliotēkas nesa grāmatas, kamēr sieva ārstēja sasisto potīti, kādu dienu paziņoja, ka bibliotēkā vairs nav itin nevienas grāmatas, kuru Margareta nebūtu izlasījusi, un tādēļ iedeva tai rakstāmmašīnu un ieteica sarakstīt grāmatu viņai pašai, lai pēc tam būtu ko lasīt. Turpmāko desmit gadu laikā tapa par literatūras klasiku atzītā novele “Vējiem līdzi”. Rakstniece ļoti slēpa savu rakstīšanas procesu no radiem vai draugiem. Sarakstītās nodaļas tika paslēptas aploksnēs, savukārt aploksnes paslēptas guļamistabā. Desmit gadus pēc stāsta sākšanas autore uzskatīja, ka ir to pabeigusi, bet nesteidzās to iesniegt publicistiem vai nodot kādai paziņai, lai tas tiktu izlasīts un varētu dzirdēt atsauksmes. Kad pie Margaretas viesojās draugs un izdevējs Harold Latham of MacMillan, Maragreta ne vārdu nebilda par to, ka ir pabeigusi iespaidīga apjoma darbu, kuru vēlētos publicēt. Pēdējā mirklī atrast visas mājā noslēptās nodaļas sievieti pamudināja draudzenes nievājošs izteikums par to, ka Margareta Mičela neraksta. Nodaļas tika nodotas redaktoram un 1936. gadā tika pirmo reizi izdots romāts “Vējiem līdzi”, kuram tobrīd neviens nespēja paredzēt tā grandiozos panākumus. Diemžēl viss nebija tik vienkārši, romāns tika vairākkārtīgi rediģēts, tika mainīts gan nosaukums (iepriekšējais nosaukums bija slavenā Skārletas frāze, kā arī pēdējā literārā darba rinda “Tomorrow is Another Day”), pat Skārletas vārds tika mainīts. Rediģēšanas procesa laikā rakstniece bija nogurusi no ieguldāmā darba, tādēļ bez jebkādām ierunām piekrita mainīt galvenās varones tēlu un mirklī, kad tika pieteikta noveles ekranizācija, stāsta autore attiecās no jebkādas iesaistes filmas tapšanā. Diemžēl arī filmu autore neredzēja, jo, dodoties uz pirmizrādi, sievieti notrieca auto un no gūtajiem ievainojumiem pāris dienas vēlāk Margareta Mičela nomira slimnīcā.

Daudziem Skārleta asociējas ar stūrgalvību, neatlaidību un pārgalvīgu varonību, kāda sievietēm tajā laikā noteikti pienācās vēl mazāk kā mūsdienās. Mazā īru meitene spēja parūpēties par visiem, bet galvenokārt – par sevi. Viņa mīlēja uzmanību, glaimus un komplimentus, lauza puišu sirdis un zaga viņu uzmanību tikai, lai izdabātu savām personīgajām iegribām un celtu savu pašapziņu. Viltīgi Skārleta vienmēr centās panākt visu, ko vēlas, lai ko tas arī izmaksātu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

  1. gadā pirmizrādi piedzīvoja režisora Victor Fleming filma “Vējiem līdzi” – četru stundu garš kinematogrāfisks darbs, kurā lai gan tikai daļēji, bet toties ļoti precīzi ir attēlots grāmatā rakstītais stāsts. Līdzīgi kā grāmatas tapšanas procesā, arī filmas veidošanā iesaistītais personāžs neticēja, ka filma iegūs tik plašu slavu. 1940. gadā filma ieguva astoņas Oskara nominācijas, kas bijis līdz tam lielākais piešķirtais Oskara balvu skaits vienai filmai. Tāpat kā grāmata uzskatāma par literatūras klasiku, filma – par kino klasiku.

Skārletas lomas atveidotāja tika meklēta ilgi, režisors vairākkārtīgi bija paziņojis, ka nevēlas atpazīstamai aktrisei piešķirt godu iejusties Skārletas O’Hāras lomā, lai cilvēkiem galvenā varone, kura redzama uz kino ekrāna, nesaistītos ar kādiem citiem aktrises atveidotiem tēliem. Beigu galā loma tika piešķirta britu aktrisei, kura līdz tam nebija ieguvusi atpazīstamību Amerikā šķietami nejaušā veidā – uz vienu no pirmajām filmēšanas ainām – ainu, kurā tika filmēta Atlantas degšana – aktrise Vivien Leigh ieradās kopā ar režisora brāli. Britu aktrise, uzzinot, ka tiek meklēta Skārletas lomas atveidotāja, bija pati sev apsolījusi, ka iegūs lomu un viņas pašapziņa ne tikai ļāva piepildīt sapni, bet arī dāvāja skatītājiem kvalitatīvu un ticamu galvenās varones lomas atveidotāju kino ekrānos.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0317

Nedaudz vēlējos, kaut līdzīgi kā filmas režisors ar Skārletas O’Hāras lomas atveidotājas izvēli, būtu rīkojies arī Dailes teātra izrādes režisors Jans Villems van den Boss, lemjot, kam piešķirt Reta Batlera loma savā dramatizējumā. Ar Artūru Skrastiņu režisors sadarbojies visās Dailes teātrī režisētajās izrādēs – “Spilvencilvēks” (2005), “Amadejs” (2011), “Slazdā” (2013), “Vakariņas ar Elvisu” (2014) un, protams, arī 2013. gadā pirmizrādi piedzīvojušo izrādi “Vējiem līdzi”. Režisors intervijās atzinis, ka ciena Artūru kā aktieri un zina, ka viņš daudz ko spēj panākt, atrodoties uz skatuves. Nedz apšaubu, nedz noniecinu režisora teikto, bet man personīgi tieši Skrastiņa attēlots Rets Batlers bija šķērslis, kas liedza pilnībā noticēt dramatizējumam. Pirmkārt, nevienā manā iztēlē Rets Batlers nešļupstēja. Otrkārt, viedoklis, asociācijas un tas, ka par Artūru Skrastiņu ir dzirdēts, liedz pilnvērtīgi uztvert aktiera sniegumu, necenšoties atminēties, kad pēdējo reizi viņš bija manāms dzeltenās preses lapās.

Citādi visu cieņu Dailes teātra darbiniekiem, kuri spēja šo stāstu iznest uz teātra skatuves. “Vējiem līdzi” reti piedzīvo dramatizējumu, jo ir grūti tik apjomīgu darbu uznest uz skatuves, saglabājot to, ka skatītāja interese tiek noturēta līdz izrādes galam. Vēl viens teātra mākslas mīnuss šādā gadījumā ir skatuve, kuru, vēl jo vairāk tik lielu un iespaidīgu kā Dailes teātra Lielajā zālē pieejamo, ir grūti ik pa laikam pārveidot, lai mainītu dramatizējuma norises vietu. Scenogāfs Aigrs Ozoliņš savu darbu izrādes tapšanā izpildīja lieliski, panākot, ka skatuves noformējums nebija šķērslis stāsta uztveršanai. Lielisks ir arī gaismu mākslinieka Igora Kapustina veikums daudzslāņainās izrādes izgausmošanas veikums, kā arī jau minētie, burvīgie Ilzes Vītoliņas kostīmi. Es tiešām sāku apšaubīt, vai ir iespējams uztaisīt sliktu izrādi, ja izrādes aktieri nēsā tik brīnišķīgus apģērbus! Ar lielisku muzikālo noformējumu izrādes laikā priecēja komponists Raimonds Tiguls.

Un, protams, Skārleta! Kristīne Nevarauska ik mirkli ļāva noticēt, ka tieši tā Skārleta rīkotos un tieši tāda Skārleta arī bija. Par izrādi aktrise guvusi (ne tikai absolūtu apbrīnu) Spēlmaņu nakts 2012/2013 nomināciju balvai “Gada aktrise”, kā arī skatītāju balvu.

Grūti ir nodalīt un pēc formulējuma domas nemainīt reizi minūtē, bet es personīgi uzskatu, ka šā darba dažādajos mākslas veidos vislabāk man patika izrāde, otrajā vietā atstājot stāstu, savukārt trešajā – filmu.  Pamatot to ir teju neiespējami, bet iespējams manī iekšā vienkārši sēž mazs un lepns latvietītis, kas priecājas, ka bija iespēja vērot dramatizējumu klātienē Dailes teātrī. Filmai vienmēr ir pietrūcis ticamības moments, jo pēcapstrādes telpā notiek tik pat lieli brīnumi kā Harijā Poterā, bet grāmatai nebija iespējams veltīt gana daudz laika, lai lasīšana netiktu pārtraukta. Līdz ar to teātra izrāde piecu stundu laikā, protams, ka daļēji, bet izstāstīja stāstu no sākuma līdz galam, teju kā vienā elpas vilcienā (neskatoties uz to, ka piecās stundās), ik pa laikam atmiņā ataucot grāmatas notikumus.

Margareta Mičela sāka savu stāstu ar pēdējo nodaļu, es šo aprakstu sāku ar pēdējo rindkopu – grāmata spēj ieraut sevī jau pirmajā lapaspusēs, kad ir pazudušas bailes no tās apjoma un lasīšanai veltījamā laika. Filmu var skatīties vēl un vēlreiz, līdzīgi kā televīzijas kanālu programas sastādītāji domā, ka ik gadu februāra padsmitajos datumos var skatīties filmu “Titāniks”. Pat izrādi esmu redzējusi trīs reizes. Jāatzīst, ka pēdējais teikums būtu iespaidīgāks, ja pirmajā reizē nebūtu aizmigusi, otro reizi nenolemtu noskatīties, lai uzzinātu, ko esmu nogulējusi, savukārt trešo reizi ierados tādēļ, ka uz vienu no apziņām teju kā reklāmas triks iedarbojās paziņojums, ka izrāde tiks rādīta pēdējo reizi. Nenožēloju ne minūti, kuru veltīju grāmatas lasīšanai, filmas skatīšanai vai teātra vērošanai. Analīzei ļoti grūti ir nodalīt, kā būtu baudījusi filmu vai izrādi, ja nebūtu iepazinusies ar stāsta oriģinālo versiju, bet uzskatu, ka, ja man personīgi nebūtu zināms stāsts vai neliels ieskats autores biogrāfijā, tā adaptācijas citos mākslas veidos spētu sniegt tik kvalitatīvu emocionālo gandarījumu. Nenoliedzu, ka grūti ir uztaisīt labu izrādi vai filmu, balstot to labā stāstā, bet ticu, ka ir grūti kā pacelt, tā panest spēcīgu, par literatūras klasiku atzītu literatūras stāstu. Cilvēka iztēle lasīšanas proecesā mēdz sastrādāt brīnumu lietas un iegūtās ekspektācijas ne vienmēr var uzlikt uz skatuves vai iekļaut filmas kadros.

Grāmata, filma un izrāde, kas vienmēr liks manai sirdij pukstēt straujāk.

R.

Standard

1984

Reiz kādā privātā sarunā starp grāmatnīcas daiļliteratūras plauktiem izskanēja sekojošais: “Kādēļ grāmatām nevarētu būt pašsaprotami nosaukumi? Piemēram, ‘Dzīvnieku ferma’ un tu uzreiz saproti, ka būs par komunismu”. Nesen bijām pārgājienā pa Latvijas Vidzemes daļu un viens no dalībniekiem norādīja uz brīdinošu zīmi par video novērošanu Dundagas novadā (kas tajā mirklī vispār bija pirmās civilizācijas pazīmes) un nomurmināja: “Big Brother”. Ar tiem, kuri pat nepasmaidīja, turpmāk kopīgu valodu tā arī neatradām. Tie, kuri blisinoties pavaicāja, ko tas nozīmē, nu atrodas vienā cilvēku plauktiņā ar meitenēm, kuras reiz pēc joka “Ziniet, kas ir sliktāks kā iekāpt košļenē? Holokausts” pavaicāja, kas ir holokausts.

Lai gan spēcīgi un vispārinoši ir turpmākie vārdi, uzskatu, ka ne man vienai Džordžs Orvels apziņas līmenī cieši saistās ar komunismu un par rakstnieka ievērojamākajiem darbiem uzskatāmi politiski satīriskie romāni “Dzīvnieku ferma”, sarakstīts 1945. gadā, kā arī 1949. gadā sarakstītais “1984”.

Katram vecumam savs, piemēram, Remarka “Trīs draugi” trīspadsmit gadu vecumā cik ātri paņēmu rokās, tik ātri noliku atpakaļ grāmatu plauktā, jo trīsdesmitgadīgi cilvēki šķita pārāk veci, lai varētu mīlēt tā, ka trīspadsmit gadus vecai meitenei nepaliek pretīgi. Tad nu sākumskolā (un ar dažiem īpašiem izņēmumiem vēl šodien) lasījām un apspriedām Dž. K. Roulingas stāstu sēriju “Harijs Poters”, pamatskolā kādu mēnesi vai piecus Stefanijas Meieres “Krēslu”, vidusskolas pirmie gadi bija Sūzenas Kolinsas grāmatu sērijas “Bada spēles” uzvaras gājiens. Savukārt vidusskolas pēdējajā gadā, kad būtu īstais laiks sākt gatavoties valsts eksāmeniem, bohēmiski pie alus kausiem spriedām par Orvelu un Tūkstoš Deviņi Simti Astoņdesmit Ceturto, nekautrējoties to skaļi lasīt bāros un domāt, ka esam diezgan intelektuāli cilvēki, un, vēl jo vairāk, kulturāli un muzikāli, jo katrs trešais spēlēja ģitāru. Lieki bilst, ka nu esam vien caurkrituši studenti.

Man jau vispār bail nedaudz par ko tādu runāt, jo komunisma laikus neatceros un atcerēties nevēlētos, citādi uzvestos kā vecmāmiņa tagad – dāvinātu zeltu un mācītu, ka par to varēs maizi nopirkt, kad karš sāksies. Bet laikam muļķīgi būtu baiļu dēļ nespēt paust viedokli – nav jau neviena lielāka brāļa, kurš vērotu. Bet ja jau tas, ka vienpadsmit gadu vecumā nesaņēmu vēstuli no burvju skolas, neliedza man ik pa laikam ar pildspalvu bakstīt priekšmetus un čukstēt vārdu virknējumus, kuri izklausās latīniski, bet gan jau nav nekas vairāk par autores fantāziju, būs vien jācenšas iespaidi par 1984. gada režisora Maikla Redforda (Michael Radford) filmu “1984” un 2014. gada decembrī Liepājas teātrī pirmizrādīto un kultūras lauciņā valsts mērogā skaļi sevi pieteikušo Lauras Grozas-Ķiberes režisēto izrādi ar tādu pašu nosaukumu ietērpt vārdos.

 

Pilnīgi nejaušas sakritības kārtā nokļuvu pie biļetēm uz jau minēto Liepājas teātra izrādi “1984” un jāatzīst, ka, ja ne nejaušība, tad pati tik tālu ceļu braukusi nebūtu un drīzāk sēdētu savā dižajā lielpilsētā, rokas klēpī salikusi, līdz sagaidītu uz nepiemērotas un māksliniekiem neierastas skatuves uzvestu viesizrādi vai, ļaunākā gadījumā, sameklētu, kur var noskatīties izrādes iefilmēto versiju.

Nekad neesmu sapratusi pareizas skatītāja/lasītāja attiecības, kādas būtu jāveido ar ekranizējumu vai dramatizējumu, tādēļ parasti izvēlos zelta vidusceļu – pirms izrādes noskatīties filmu tik, cik paspēju pirms iemigšanas un vēl pirms tam izlasīt grāmatu tik, cik paspēju no muļķīgas, pašizdomātas un pašizraisītas ikdienas steigas brīvā mirklī. Ja nebūtu pirms izrādes iepazinusies ar Orvelu, neesmu droša, vai vēlētos to darīt pēc tam (noteikti gan tik un tā izdarītu, jo 95% laika pamanos atvēlēt lietām, par kurām neiedegos, ja, protams, tiek atskaitīti tie 50% manas eksistences, kuru pavadu ciešā miegā).

Kā tādam okšķerīgam pusaudzim dikti vēloties ielīst cita ādā es spēju saprast režisores vēlmi parādīt ‘citu’ Orvelu, ‘citu’ komunismu un ‘citu’ veidu vai krāsu gammu, kādā runāt par nospiedošiem jautājumiem. Sākotnēji uzskatīju, ka iespējams tas ir nepareizs pārlikums – izrādes iedvesma un pamats ir Roberta Aika un Dankana Makmillana 2013. gada dramatizējums Londonā. Pēc šādas informācijas šķita, ka atbilde ir rokā un tās absurdi spilgtās krāsas un viscaur naivi uzspēlētais prieks ir neveiksmīga adaptācija citas mentalitātes publikai – angļi tomēr ir izslavēti ar savu kolosālo un gaumīgo humora izjūtu. Internetā, kurā var atrast visu (pat testa veidā aizpildāmu grūtniecības testu), aši vien noskaidrojās, ka tas nebija Londonas iestudējums, kas lika Liepājas teātra izrādes un viesizrādes apmeklētājiem žilbt no krāsu pārbagātības. Cilvēki var mēģināt (un ir mēģinājuši vairākkārtīgi, kaut vai visās tajās recenzijās, kuras lasīju pirms šī teksta tapšanas) mani pārliecināt, ka tas ir īpašs veids, kādā parādīt, cik absurda bija komunisma vara. Iespējams pie vainas ir novecojuši uzskati (jo arī lina stringus, piemēram, neuzskatu par preci, kurai virsū būtu jāizšuj senlatviešu zīmes, kas biedējoši daudziem šķiet pilnīgi normāli un pat apsveicami), bet spilgts manā uztverē ir vairāk bērnu leļļu teātris kā absurds. Otrs variants ir tāds, ka es vienkārši vēlētos būt daltoniķe un tādēļ neatbalstu krāsu pārbagātību. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka vēsie toņi ir vēsi un identisks apģērbs ir identisks tādēļ, ka tie rada atsvešinātību, vienmulību un neomulību par to, ka pat eksistē iespēja, ka visiem jāstāv vienādiem kā zaldātiem frontes pirmajās līnijās.

Jūtu, ka pietiks par krāsām – tā man tāda sāpe, kuru gan kādreiz izsāpēšu. Sekss uz skatuves varētu būt nākamā (jo lēta aktrišu pazemošana perversu reižisoru psihisku tieksmju apmierināšanai mani vispār nesaista), bet šis nav tas gadījums, kurā skatītājiem lika vērot pliku perversiju, cenšoties pārbaudīt visus – skatītāju spēju vērot tikai tāpēc, ka kaut kas ir uzlikts uz skatuves vai aktieru spēju darboties tikai tāpēc, ka tāds ir viņu darbs.  Lai vai kā, ja komunisma pelēkumu var nomainīt ar visu varavīksnes krāsas spektru, orgasma sasniegšanas mirklim varēja izdomāt ko oriģinālāku kā šampanieša pudeles atvēršanu, visa tā pārēja dzīvnieciskā aina lai paliek cilvēku pašu ziņā, nav man citās gultās jālien, pat, ja tās gultas atrodas uz skatuves un es par to maksāju.

Stāsta, līdz ar ko arī izrādes kulminācija – spīdzināšanas kambaris – ir pasniegts kā televīzijas viktorīna, šovs, pārspīlētā izklaides formātā ieskauts absurds, kas nedaudz aicina piecelties un pamest zāli, lai uzsāktu 3.5 h garo un nogurdinošo mājupceļu. Grāmatu lasi, sarāvies un acīm lēkājot pār rakstītajām rindām, lai tik ātrāk uzzinātu, kā Vinstonam izdevās izdzīvot un vai cilvēku tiešām ar varu var salauzt, ja tas tik ilgstoši dedzis par brīvību, kas bija viens no grāmatas vadmotīviem – izvēle starp laimi vai brīvību. Mirklī, kad autors ir licis noticēt, ka brīvs cilvēks spēj visam stāties pretī un brīvībā atrast laimi, to lauž kā sausus sprunguļus ugunskuram. Filmas laikā tu novērsies no ekrāna un atminoties galvenā varoņa Vinstona lomas atveidotāja – naktiera Džona Hārta (John Hurt) – ciešanas pat ēst tā īsti vairs negribas. Un to visu aizstāt ar televīzijas viktorīnu, vadītāja lomā izvēlot lēkājošu ākstu?

 

Slavenu stāstu, kas rakstīts tik spilgti, ka jau lasīšanas brīdī lasītāja iztēlē strādā, neapšaubāmi ir grūti pārnest ekranizējumā, vēl jo vairāk – dramatizējumā, no kuriem pēdējam pat nepastāv pēcapstrādes opcijas, pārfilmējumi vai efektu izmantojums – tev ir tikai aktieris, skatuve un rekvizīti. Nevar nomontēt kadrus vai paņemt tuvplānus. Iespējams tādēļ tas, kas manā gadījumā tika gaidīts no Liepājas teātra kolektīva, izrādē netika sagaidīts – to būtu neiespējami pasniegt gana augstā līmenī un ar spēcīgu, paliekošu efektu uz cilvēku, ņemot vērā, kāds ir stāsts un pieņemot, ka liela daļa cilvēku ir redzējuši arī spēcīgo filmu, vēl jo vairāk – tas, ko sagaidīju, pārsteidza un vēl tagad liek atminēties piedzīvoto. Vien gadījumā, ja Londonā 2013. gadā veiksmīgi uzveda stāstu un tas guva lielus panākumus, vai bija nepieciešams tādu pašu stāstu ar pavisam citiem paņēmieniem un efektiem uzvest uz Liepājas skatuves? Nenoliedzami tas liek domāt un diskutēt, kā arī pamanīt  apzinātas nianses izrādē, piemēram, faktu, ka Vinstons vienīgais visas izrādes laikā nenomaina savu tērpu, lai pielāgotos kādai no kubiskās telpas iekārtojumiem, spītīgi pretojoties Lielajam Brālim ne vien garā, bet arī rīcībā. Beigu galā – vai izrāde būtu guvusi tādu popularitāti, ja skatītājs, kas sēž teātra zālē, uz skatuves redz ko līdzīgu tam, ko spēj atsaukt no filmas? Vēl vienā beigu galā, par gaumi nestrīdoties. Šī izrāde gluži vienkārši nebija man.

 

Standard