Autore

IESPĒJAMĀ TIKŠANĀS

Labdien. Sveiki. Čau. Kam labāk dodiet priekšroku. Es esmu Rūta. Meitene, sieviete, meita un māsa. Iepazīšanās man nekad nav padevusies, jo man ir grūti sevi ielikt kādā konkrētā rāmī.  Šķiet, ka es pati tikai esmu sevis iepazīšanas procesā. Bet par vienu lietu es esmu pārliecināta. Man ir daudz šķautnes. Tās ir dažādas, bet kaut kādā nesaprotamā veidā savieno manas būtības stūrus.

Šis blogs ir viena no manām šķautnēm. Vieta, kur varu izlikt savas pārdomās plašākai apskatei. Man vienmēr ir paticis rakstīt, jo tādā veidā es varu pateikt to, ko nespēju izteikt runājot. Šķiet, ka manā prātā noris vairākas lietas vienlaicīgi, tāpēc mani vārdi nereti putrojas un valoda mēdz raustīties. Bet par to jau nav šis stāsts. Šoreiz tas ir par cilvēku, kas beidzot ir saņēmis drosmi, lai dalītos ar savām pārdomām un idejām.

Ir neskaitāmas lietas, kam ir milzīga nozīme manā dzīvē. Man patīk dejot agra rīta gaismā. Man patīk braukt ar autobusu negaisa laikā un iztēloties, ka esmu skumja mūzikas video galvenā varone. Es mīlu vakardienas pankūkas un vakara pastaigas ar draugiem. Bet mana lielākā mīlestība, mūža mīlestība ir grāmata. Jauna un pilnīgi sveša pasaule. Vieta, kas manī rada drošuma un māju sajūtu. Es iemācījos lasīt ļoti agri. Man bija tikai četri gadi, kad jau spēju vecākiem citēt Pepijas labākos teicienus. Gadu laikā es esmu izdzīvojusi vairāks dzīves. Es esmu mācījusies Hogvardā, mīlējusi Retu Batleru un raudājusi par katru Paulu Koelju darbu. Šī mīlestība gadu laikā nav ne mazinājusies, ne izdzisusi. Tikai augusi vēl stiprāka un vērsusies plašumā, aptverot arī to, kas tam stāv blakus.

Tātris. Vārds, kas manam ķermenim liek notrīsēt. Ar aizvērtām acīm es varētu nosaukt Latvijas teātrus tikai pēc smaržas, ko sajūtu paveroties galvenajām durvīm. Nezinu kā to izskaidrot. Varbūt tās ir manas īpašas spējas, bet varbūt manas mīlestības izpausme. Katram  teātrim ir savs aromāts, taču tam ir arī kopīgās notis. Saldeni rūgtā smarža no bufetes kūkām un melnā balzāma. Jaunu papīra un tintes smarža, ko izstaro izrāžu programmiņa. Satraukuma un prieka aromāts, kas nāk no skatītājiem, kas ar nepacietīmu gaida trešo zvana dziesmu. Tas viss kopā veido unikāļu nošu ansambi, kas katram teātrim sniedz savu peronīgo Chanel No.5.

Tāpat ir ar kino. Katru reizi nopērkot biļeti, mani pārņem neaprakstāms miers un satraukums reizē. Miers, jo nākamās divas stundas es nedomāšu par visiem dzīves sīkumiem un likstām. Divas stundas, kuru laikā jāspēj izdīvot vēl viena dzīve. Tik ļoti es pieķeros stāstam. Satraukums, jo mans prāts ar nepacietību gaida kaut ko jaunu un nebijušu.Man nav vajadzīgs ne lipīgais un cukurotais popkorns, ne liela draugu kompānija. Es varu, nē, pat dodu priekšroku, apmeklēt kinoteātri vienatnē. Tad es spēju sajust filmu ar visām savām cilvēciskajām maņām.

Nezinu, kas mani ar šīm trim lietām tik ļoti saista. Kā Harija Spanovska dziesmā “Trīs lietas”. Tikai manā skapītī stāv grāmatas, filmas un izrāžu biļetes. Varbūt tā ir apziņa, ka to visu ir radījis cilvēks un viņa iztēle. Vai arī nezūdošā vēlme iekļūt šajā iztēles pasaulē. Ierauties tajā radošajā vilnī un nekad no tā neizkļūt.

Nu apmēram tā. Tāda es esmu. Tikai viena no manām škautnēm. Tāda putraina un neparedzama. Kā jau vērsis, kā jau pavasaris. Esmu saņēmusi drosmi iepazīties. Iepazīties ar Tevi. Iepazīties ar Jums. Es sniegšu savu dvēseles daļu, kas atvēlēta teātrim un kino. Šī daļa nav maza, Šī daļa nav arī liela. Šī daļa ir mana. Mans iekšējais monolgs.

Rūta

P.S. Nosaukumu šim ierakstam aizņēmos no Dailes teātra izrādes. Gan jau Jūs, teātra mīļi, pamanījāt! 😉