Par to es domāšu rīt!

153113-004-8474546E

“Par to es domāšu rīt” ir slavienie Skārletas O’Hāras vārdi grāmatā, filmā un izrādē “Vējiem līdzi”. Ja nu gadījumā nav iespējams saistīt savas emocijas ar neveiksmīgu mīlestību vai Pilsoņu karu, tad problēmu atlikšana uz “rītdienu” gan varētu saistīt stāsta galveno varoni un ikvienu stāsta lasītāju vai skatītāju.  Iespējams tādēļ Dailes teātra izrāde ir apmeklēta trīs reizes, iespējams laurus labāk tomēr atstāt kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai, kuras tērpi uz teātra skatuves ik reizi liek aiz skaudības nedaudz smagi nopūsties, bet iespējams tas ir Kristīnes Nevarauskas kvalitatīvais sniegums, kas liek līdzpārdzīvot dramatizējumam līdz pēdējai izrādes minūtei.

Margareta Mičela, stāsta autore, sāka to rakstīt garlaicības mākta un vīra mudināta – vīrs, kurš sievai no bibliotēkas nesa grāmatas, kamēr sieva ārstēja sasisto potīti, kādu dienu paziņoja, ka bibliotēkā vairs nav itin nevienas grāmatas, kuru Margareta nebūtu izlasījusi, un tādēļ iedeva tai rakstāmmašīnu un ieteica sarakstīt grāmatu viņai pašai, lai pēc tam būtu ko lasīt. Turpmāko desmit gadu laikā tapa par literatūras klasiku atzītā novele “Vējiem līdzi”. Rakstniece ļoti slēpa savu rakstīšanas procesu no radiem vai draugiem. Sarakstītās nodaļas tika paslēptas aploksnēs, savukārt aploksnes paslēptas guļamistabā. Desmit gadus pēc stāsta sākšanas autore uzskatīja, ka ir to pabeigusi, bet nesteidzās to iesniegt publicistiem vai nodot kādai paziņai, lai tas tiktu izlasīts un varētu dzirdēt atsauksmes. Kad pie Margaretas viesojās draugs un izdevējs Harold Latham of MacMillan, Maragreta ne vārdu nebilda par to, ka ir pabeigusi iespaidīga apjoma darbu, kuru vēlētos publicēt. Pēdējā mirklī atrast visas mājā noslēptās nodaļas sievieti pamudināja draudzenes nievājošs izteikums par to, ka Margareta Mičela neraksta. Nodaļas tika nodotas redaktoram un 1936. gadā tika pirmo reizi izdots romāts “Vējiem līdzi”, kuram tobrīd neviens nespēja paredzēt tā grandiozos panākumus. Diemžēl viss nebija tik vienkārši, romāns tika vairākkārtīgi rediģēts, tika mainīts gan nosaukums (iepriekšējais nosaukums bija slavenā Skārletas frāze, kā arī pēdējā literārā darba rinda “Tomorrow is Another Day”), pat Skārletas vārds tika mainīts. Rediģēšanas procesa laikā rakstniece bija nogurusi no ieguldāmā darba, tādēļ bez jebkādām ierunām piekrita mainīt galvenās varones tēlu un mirklī, kad tika pieteikta noveles ekranizācija, stāsta autore attiecās no jebkādas iesaistes filmas tapšanā. Diemžēl arī filmu autore neredzēja, jo, dodoties uz pirmizrādi, sievieti notrieca auto un no gūtajiem ievainojumiem pāris dienas vēlāk Margareta Mičela nomira slimnīcā.

Daudziem Skārleta asociējas ar stūrgalvību, neatlaidību un pārgalvīgu varonību, kāda sievietēm tajā laikā noteikti pienācās vēl mazāk kā mūsdienās. Mazā īru meitene spēja parūpēties par visiem, bet galvenokārt – par sevi. Viņa mīlēja uzmanību, glaimus un komplimentus, lauza puišu sirdis un zaga viņu uzmanību tikai, lai izdabātu savām personīgajām iegribām un celtu savu pašapziņu. Viltīgi Skārleta vienmēr centās panākt visu, ko vēlas, lai ko tas arī izmaksātu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

  1. gadā pirmizrādi piedzīvoja režisora Victor Fleming filma “Vējiem līdzi” – četru stundu garš kinematogrāfisks darbs, kurā lai gan tikai daļēji, bet toties ļoti precīzi ir attēlots grāmatā rakstītais stāsts. Līdzīgi kā grāmatas tapšanas procesā, arī filmas veidošanā iesaistītais personāžs neticēja, ka filma iegūs tik plašu slavu. 1940. gadā filma ieguva astoņas Oskara nominācijas, kas bijis līdz tam lielākais piešķirtais Oskara balvu skaits vienai filmai. Tāpat kā grāmata uzskatāma par literatūras klasiku, filma – par kino klasiku.

Skārletas lomas atveidotāja tika meklēta ilgi, režisors vairākkārtīgi bija paziņojis, ka nevēlas atpazīstamai aktrisei piešķirt godu iejusties Skārletas O’Hāras lomā, lai cilvēkiem galvenā varone, kura redzama uz kino ekrāna, nesaistītos ar kādiem citiem aktrises atveidotiem tēliem. Beigu galā loma tika piešķirta britu aktrisei, kura līdz tam nebija ieguvusi atpazīstamību Amerikā šķietami nejaušā veidā – uz vienu no pirmajām filmēšanas ainām – ainu, kurā tika filmēta Atlantas degšana – aktrise Vivien Leigh ieradās kopā ar režisora brāli. Britu aktrise, uzzinot, ka tiek meklēta Skārletas lomas atveidotāja, bija pati sev apsolījusi, ka iegūs lomu un viņas pašapziņa ne tikai ļāva piepildīt sapni, bet arī dāvāja skatītājiem kvalitatīvu un ticamu galvenās varones lomas atveidotāju kino ekrānos.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0317

Nedaudz vēlējos, kaut līdzīgi kā filmas režisors ar Skārletas O’Hāras lomas atveidotājas izvēli, būtu rīkojies arī Dailes teātra izrādes režisors Jans Villems van den Boss, lemjot, kam piešķirt Reta Batlera loma savā dramatizējumā. Ar Artūru Skrastiņu režisors sadarbojies visās Dailes teātrī režisētajās izrādēs – “Spilvencilvēks” (2005), “Amadejs” (2011), “Slazdā” (2013), “Vakariņas ar Elvisu” (2014) un, protams, arī 2013. gadā pirmizrādi piedzīvojušo izrādi “Vējiem līdzi”. Režisors intervijās atzinis, ka ciena Artūru kā aktieri un zina, ka viņš daudz ko spēj panākt, atrodoties uz skatuves. Nedz apšaubu, nedz noniecinu režisora teikto, bet man personīgi tieši Skrastiņa attēlots Rets Batlers bija šķērslis, kas liedza pilnībā noticēt dramatizējumam. Pirmkārt, nevienā manā iztēlē Rets Batlers nešļupstēja. Otrkārt, viedoklis, asociācijas un tas, ka par Artūru Skrastiņu ir dzirdēts, liedz pilnvērtīgi uztvert aktiera sniegumu, necenšoties atminēties, kad pēdējo reizi viņš bija manāms dzeltenās preses lapās.

Citādi visu cieņu Dailes teātra darbiniekiem, kuri spēja šo stāstu iznest uz teātra skatuves. “Vējiem līdzi” reti piedzīvo dramatizējumu, jo ir grūti tik apjomīgu darbu uznest uz skatuves, saglabājot to, ka skatītāja interese tiek noturēta līdz izrādes galam. Vēl viens teātra mākslas mīnuss šādā gadījumā ir skatuve, kuru, vēl jo vairāk tik lielu un iespaidīgu kā Dailes teātra Lielajā zālē pieejamo, ir grūti ik pa laikam pārveidot, lai mainītu dramatizējuma norises vietu. Scenogāfs Aigrs Ozoliņš savu darbu izrādes tapšanā izpildīja lieliski, panākot, ka skatuves noformējums nebija šķērslis stāsta uztveršanai. Lielisks ir arī gaismu mākslinieka Igora Kapustina veikums daudzslāņainās izrādes izgausmošanas veikums, kā arī jau minētie, burvīgie Ilzes Vītoliņas kostīmi. Es tiešām sāku apšaubīt, vai ir iespējams uztaisīt sliktu izrādi, ja izrādes aktieri nēsā tik brīnišķīgus apģērbus! Ar lielisku muzikālo noformējumu izrādes laikā priecēja komponists Raimonds Tiguls.

Un, protams, Skārleta! Kristīne Nevarauska ik mirkli ļāva noticēt, ka tieši tā Skārleta rīkotos un tieši tāda Skārleta arī bija. Par izrādi aktrise guvusi (ne tikai absolūtu apbrīnu) Spēlmaņu nakts 2012/2013 nomināciju balvai “Gada aktrise”, kā arī skatītāju balvu.

Grūti ir nodalīt un pēc formulējuma domas nemainīt reizi minūtē, bet es personīgi uzskatu, ka šā darba dažādajos mākslas veidos vislabāk man patika izrāde, otrajā vietā atstājot stāstu, savukārt trešajā – filmu.  Pamatot to ir teju neiespējami, bet iespējams manī iekšā vienkārši sēž mazs un lepns latvietītis, kas priecājas, ka bija iespēja vērot dramatizējumu klātienē Dailes teātrī. Filmai vienmēr ir pietrūcis ticamības moments, jo pēcapstrādes telpā notiek tik pat lieli brīnumi kā Harijā Poterā, bet grāmatai nebija iespējams veltīt gana daudz laika, lai lasīšana netiktu pārtraukta. Līdz ar to teātra izrāde piecu stundu laikā, protams, ka daļēji, bet izstāstīja stāstu no sākuma līdz galam, teju kā vienā elpas vilcienā (neskatoties uz to, ka piecās stundās), ik pa laikam atmiņā ataucot grāmatas notikumus.

Margareta Mičela sāka savu stāstu ar pēdējo nodaļu, es šo aprakstu sāku ar pēdējo rindkopu – grāmata spēj ieraut sevī jau pirmajā lapaspusēs, kad ir pazudušas bailes no tās apjoma un lasīšanai veltījamā laika. Filmu var skatīties vēl un vēlreiz, līdzīgi kā televīzijas kanālu programas sastādītāji domā, ka ik gadu februāra padsmitajos datumos var skatīties filmu “Titāniks”. Pat izrādi esmu redzējusi trīs reizes. Jāatzīst, ka pēdējais teikums būtu iespaidīgāks, ja pirmajā reizē nebūtu aizmigusi, otro reizi nenolemtu noskatīties, lai uzzinātu, ko esmu nogulējusi, savukārt trešo reizi ierados tādēļ, ka uz vienu no apziņām teju kā reklāmas triks iedarbojās paziņojums, ka izrāde tiks rādīta pēdējo reizi. Nenožēloju ne minūti, kuru veltīju grāmatas lasīšanai, filmas skatīšanai vai teātra vērošanai. Analīzei ļoti grūti ir nodalīt, kā būtu baudījusi filmu vai izrādi, ja nebūtu iepazinusies ar stāsta oriģinālo versiju, bet uzskatu, ka, ja man personīgi nebūtu zināms stāsts vai neliels ieskats autores biogrāfijā, tā adaptācijas citos mākslas veidos spētu sniegt tik kvalitatīvu emocionālo gandarījumu. Nenoliedzu, ka grūti ir uztaisīt labu izrādi vai filmu, balstot to labā stāstā, bet ticu, ka ir grūti kā pacelt, tā panest spēcīgu, par literatūras klasiku atzītu literatūras stāstu. Cilvēka iztēle lasīšanas proecesā mēdz sastrādāt brīnumu lietas un iegūtās ekspektācijas ne vienmēr var uzlikt uz skatuves vai iekļaut filmas kadros.

Grāmata, filma un izrāde, kas vienmēr liks manai sirdij pukstēt straujāk.

R.

Standard

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s