12.

    xlarge_4c25

       Patiesība ir skarba, savukārt labs humors patīkams. Abas minētās lietas perfekti apvienojas Odesā dzimušo autoru Iļja Ilfa un Jevgeņija Petrova 1928. gada romānā “Divpadsmit krēsli”, kas ironiski pasmejās par skarbo dzīves patiesību, piemēram, cilvēka vēlmi tiekties pēc materiālām vērtībām un draudzību naudas dēļ. Lai gan vairākkārt cenzēts Padomju Savienībā (mūsdienās ir pieejama arī necenzēta versija), romāns tiek uzskatīts par literatūras klasiku. Tā galvenie varoņi visa darba garumā dzenas pēc mirušas radinieces 12 krēsliem, no kuriem vienā ir iešūtas radinieces dārglietas, ko sieviete atklājusi vien uz nāves gultas esot. Romāna sižetu būtu grūti izklāstīt pusotru stundu garā 1970. gada ekranizējumā vai Jaunā Rīgas Teātra izrādē četru stundu garumā, ja ēdamistabas krēsli joprojām atrastos zināmā vietā, tādēļ galveno varoņu duets – Ostaps Benders un Ipolits Matvejevičs – dodas dēkainā piedzīvojumā, dzenoties pēc bagātībām un piedzīvojot komiskas situācijas, kuras abi autori aprakstījuši tik ticami un patīkami, ka lasot stāstu sejā nemanot iezogas smaids.

          Romānā “Divpadsmit krēsli” satīriski aprakstītā komēdiskā situācija vairākkārt kalpojusi kino režisoriem kā idejas ekranizējums uz lielā ekrāna, dažos no gadījumiem mainot grāmatā minētus faktus, piemēram, Ostapa Bendera radniecību ar mirušo sievieti un krēslu īpašnieci, vai izmainot krēslu skaitu. Romānam sižetiski vistuvāk sekojošā filma ir 1970. gadā pirmizrādi piedzīvojusī “The Twelve Chairs”, kurā izteikta stāsta maiņa bija vien pozitīvu beigu ievešana, tas ir, neviens no varoņiem netika nogalināts. Divas ekranizējuma versijas romānam tika veidotas arī tā dzimtenē – tā laika Padomju Savienībā – 1971. un 1976. gados.

  1. gada tapušajā režisora Mela Bruksa (īstajā vārdā Melvins Kaminskis) tapušajā krāsainajā kino filmā “12 krēsli” režisors pamanījies uz ekrāna attēlot romāna vēstījumu tādā pašā ironiskā, humoriskā, satīras pārpildītā manierē, kas ļauj filmu skatīties bez smagas iedziļināšanās un baudīt profesionālu cilvēku veikumu.

          Alvis Hermanis, kurš Jaunajā Rīgas Teātrī pēc darba ārzemēs atgriezās ar izrādi “Divpadsmit krēsli”, ir ne vien izrādes režisors, bet arī scenogrāfs. Cenšoties vilkt paralēles starp to, ka izrāde ir viena no pieprasītākajām Jaunā Rīgas Teātra repertuārā, kā arī faktu, ka skatuves iekārtojumam vienīgās izmantotās mēbeles ir vien krēsli, liek nedaudz spriest par to, cik labs ir aktieru veikums šī darba dramatizējumā.

          Manuprāt katram aktierim Alvis Hermanis piespēlē to vienu izrādi, kura aktieri pacels citā līmenī un skatītājiem liks augstāk vērtēt amata meistaru – kā piemērus iespējams minēt Vili Daudziņu un izrādi “Vectēvs” vai Kasparu Znotiņu un izrādi “Ziedonis un Visums”. Līdzīgi, manuprāt, ir ar Andri Keišu un dramatizējumu romānam “Divpadsmit krēsli”. Cilvēku, kas atbilstošāk iejustos Ostapa Bendera donžuāna lomā, piepildot visu lielo zāli ar teju taustāmu šarmu, ir grūti iedomāties. Grācija, jauneklīgums, melanholija un absolūta iejušanās tēlā ierauj skatītāju ticībā visam, ko vēsta šis cilvēks, kā arī atbild uz iespējams radušo jautājumu – kādēļ lai kāds viņam uzticētos medībās pēc dārglietām, vēl jo vairāk, zinot, ka šis cilvēks ir blēdis un krāpnieks? – Ar tēlā iemesoto harizmu var pasaulei likt kustēties. Protams, ne galvenais varonis vien liek uz četrām stundām aizmirst ārpasauli un atrasties vien teātra telpā, ļaujoties mirklim. To perfekti panāk arī pārējie dramatizējumā iesaistītie aktieri, sākot ar Gundaru Āboliņu, kam atvēlēta Ipolita Matvejeviča loma – lai gan tēls nav no patīkamākajiem un simpātijas raisošākajiem (vai arī mani vienkārši apbūris bija Ostaps Benders, kurš līgani kā balerīna kustējās pa skatuvi), šķiet tik pārliecinoši satraucies, bērnišķīgs un dzīves nenobriedis, ka mirkli pat ticēt negribas, ka tik jauks un naivs cilvēks spēj pārgriezt sava kompanjona rīkli. Uzslavas tēlotājmākslā jāteic arī Baibas Brokas, Sandras Kļaviņas un Gunas Zariņas atveidotajām trīs sieviņām, kuras izrādei visu laiku bija kātesošas un līdz beigām ticami noturēja trauslu vecumu.

          Kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes darbs vēl jo vairāk pagriež izrādi komēdiskā virzienā. 12 krēsli mūžam asociēsies nevis ar tik tiešām krēsliem, bet ar Keišu, kuram ir izpūruši mati, kurš smēķē cigaretes Rietumeiropas komponistu klasiskās mūzikas pavadībā, kā arī pārvietojas biksēs, kuras tam ir nedaudz par īsu.

          Mūzika un skatuviskais noformējums arī ir pieminēšanas vērti, jo izradēs skatīšanās laikā pārņem sajūta, ka itin viss, līdz pēdējam sīkumam, ir nostrādāts perfekti un līdz galam. Muzikālais noformējums ir tādu Rietumeiropas komponistu kā Džeuzepes Verdi, Riharda Vāgnera, Džakomo Pučīni vai Žorža Bizē klasisko operu fragmentu atskaņojums, kas perfekti sasaucas ar skatuves noformējumā un sadalīšanā izmantotajām puķaini apdrukātajām kastēm. Tas, cik sinhroni sasaucas un saspēlējas mūzika, skatuves noformējums, līdz detaļai izstrādātie divpadsmit krēsli un aktieru līganā pārvietošanās pa skatuvi, reizēm vienkārši atstāj cilvēku bezspēcīgu, ko lai citu es jums pasaku?

          Dārgs un tuvu stāvošs cilvēks, pie viena arī mans tēvs, pēc izrādes noskatīšanās visvairāk bija sašutis par faktu, ka Andra Keiša atveidotajam Ostapam Benderam kostīmu māksliniece nav piešķīrusi šalli, jo (citēju) “Kas tas par Benderu bez šalles? Tā ir ņirgāšanās, nevis Benders”. Šādā Padomju Savienībā auguša vīrieša uztverē acīmredzami smagi ir iespiedušies Padomju Savienības ekranizējumi – gan 1971., gan 1976. gada PSRS ekranizējumos Benderam šalle bija kā neatņemams lomas atribūts. Citās versijās – piemēram, manis skatītajā 1970. gada amerikāņu režisora Melvin James Brooks ekranizējumā galvenajam varonim šādas šalles nebija, tādēļ vēl ilgi pēc izrādes redzēšanas un pirms Padomju Savienības ekranizējumu skatīšanās bija grūti saprast, tieši kā četru stundu garā dramatizējumā vislielāko sašutumu var izraisīt aktiera kaklā neesoša šalle. Uzskatu, ka tā ir lielākā problēma, ja skatītājam jāsastopas ar zināmu un ekranizētu stāstu dramatizējumu – nereti tiek gaidīts uz skatuves ieraudzīt ko tādu, kas iesēdies atmiņā no kādā citā mākslas formā redzēta darba.

R.

Foto: Jānis Deinats

Standard

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s