1984

Reiz kādā privātā sarunā starp grāmatnīcas daiļliteratūras plauktiem izskanēja sekojošais: “Kādēļ grāmatām nevarētu būt pašsaprotami nosaukumi? Piemēram, ‘Dzīvnieku ferma’ un tu uzreiz saproti, ka būs par komunismu”. Nesen bijām pārgājienā pa Latvijas Vidzemes daļu un viens no dalībniekiem norādīja uz brīdinošu zīmi par video novērošanu Dundagas novadā (kas tajā mirklī vispār bija pirmās civilizācijas pazīmes) un nomurmināja: “Big Brother”. Ar tiem, kuri pat nepasmaidīja, turpmāk kopīgu valodu tā arī neatradām. Tie, kuri blisinoties pavaicāja, ko tas nozīmē, nu atrodas vienā cilvēku plauktiņā ar meitenēm, kuras reiz pēc joka “Ziniet, kas ir sliktāks kā iekāpt košļenē? Holokausts” pavaicāja, kas ir holokausts.

Lai gan spēcīgi un vispārinoši ir turpmākie vārdi, uzskatu, ka ne man vienai Džordžs Orvels apziņas līmenī cieši saistās ar komunismu un par rakstnieka ievērojamākajiem darbiem uzskatāmi politiski satīriskie romāni “Dzīvnieku ferma”, sarakstīts 1945. gadā, kā arī 1949. gadā sarakstītais “1984”.

Katram vecumam savs, piemēram, Remarka “Trīs draugi” trīspadsmit gadu vecumā cik ātri paņēmu rokās, tik ātri noliku atpakaļ grāmatu plauktā, jo trīsdesmitgadīgi cilvēki šķita pārāk veci, lai varētu mīlēt tā, ka trīspadsmit gadus vecai meitenei nepaliek pretīgi. Tad nu sākumskolā (un ar dažiem īpašiem izņēmumiem vēl šodien) lasījām un apspriedām Dž. K. Roulingas stāstu sēriju “Harijs Poters”, pamatskolā kādu mēnesi vai piecus Stefanijas Meieres “Krēslu”, vidusskolas pirmie gadi bija Sūzenas Kolinsas grāmatu sērijas “Bada spēles” uzvaras gājiens. Savukārt vidusskolas pēdējajā gadā, kad būtu īstais laiks sākt gatavoties valsts eksāmeniem, bohēmiski pie alus kausiem spriedām par Orvelu un Tūkstoš Deviņi Simti Astoņdesmit Ceturto, nekautrējoties to skaļi lasīt bāros un domāt, ka esam diezgan intelektuāli cilvēki, un, vēl jo vairāk, kulturāli un muzikāli, jo katrs trešais spēlēja ģitāru. Lieki bilst, ka nu esam vien caurkrituši studenti.

Man jau vispār bail nedaudz par ko tādu runāt, jo komunisma laikus neatceros un atcerēties nevēlētos, citādi uzvestos kā vecmāmiņa tagad – dāvinātu zeltu un mācītu, ka par to varēs maizi nopirkt, kad karš sāksies. Bet laikam muļķīgi būtu baiļu dēļ nespēt paust viedokli – nav jau neviena lielāka brāļa, kurš vērotu. Bet ja jau tas, ka vienpadsmit gadu vecumā nesaņēmu vēstuli no burvju skolas, neliedza man ik pa laikam ar pildspalvu bakstīt priekšmetus un čukstēt vārdu virknējumus, kuri izklausās latīniski, bet gan jau nav nekas vairāk par autores fantāziju, būs vien jācenšas iespaidi par 1984. gada režisora Maikla Redforda (Michael Radford) filmu “1984” un 2014. gada decembrī Liepājas teātrī pirmizrādīto un kultūras lauciņā valsts mērogā skaļi sevi pieteikušo Lauras Grozas-Ķiberes režisēto izrādi ar tādu pašu nosaukumu ietērpt vārdos.

 

Pilnīgi nejaušas sakritības kārtā nokļuvu pie biļetēm uz jau minēto Liepājas teātra izrādi “1984” un jāatzīst, ka, ja ne nejaušība, tad pati tik tālu ceļu braukusi nebūtu un drīzāk sēdētu savā dižajā lielpilsētā, rokas klēpī salikusi, līdz sagaidītu uz nepiemērotas un māksliniekiem neierastas skatuves uzvestu viesizrādi vai, ļaunākā gadījumā, sameklētu, kur var noskatīties izrādes iefilmēto versiju.

Nekad neesmu sapratusi pareizas skatītāja/lasītāja attiecības, kādas būtu jāveido ar ekranizējumu vai dramatizējumu, tādēļ parasti izvēlos zelta vidusceļu – pirms izrādes noskatīties filmu tik, cik paspēju pirms iemigšanas un vēl pirms tam izlasīt grāmatu tik, cik paspēju no muļķīgas, pašizdomātas un pašizraisītas ikdienas steigas brīvā mirklī. Ja nebūtu pirms izrādes iepazinusies ar Orvelu, neesmu droša, vai vēlētos to darīt pēc tam (noteikti gan tik un tā izdarītu, jo 95% laika pamanos atvēlēt lietām, par kurām neiedegos, ja, protams, tiek atskaitīti tie 50% manas eksistences, kuru pavadu ciešā miegā).

Kā tādam okšķerīgam pusaudzim dikti vēloties ielīst cita ādā es spēju saprast režisores vēlmi parādīt ‘citu’ Orvelu, ‘citu’ komunismu un ‘citu’ veidu vai krāsu gammu, kādā runāt par nospiedošiem jautājumiem. Sākotnēji uzskatīju, ka iespējams tas ir nepareizs pārlikums – izrādes iedvesma un pamats ir Roberta Aika un Dankana Makmillana 2013. gada dramatizējums Londonā. Pēc šādas informācijas šķita, ka atbilde ir rokā un tās absurdi spilgtās krāsas un viscaur naivi uzspēlētais prieks ir neveiksmīga adaptācija citas mentalitātes publikai – angļi tomēr ir izslavēti ar savu kolosālo un gaumīgo humora izjūtu. Internetā, kurā var atrast visu (pat testa veidā aizpildāmu grūtniecības testu), aši vien noskaidrojās, ka tas nebija Londonas iestudējums, kas lika Liepājas teātra izrādes un viesizrādes apmeklētājiem žilbt no krāsu pārbagātības. Cilvēki var mēģināt (un ir mēģinājuši vairākkārtīgi, kaut vai visās tajās recenzijās, kuras lasīju pirms šī teksta tapšanas) mani pārliecināt, ka tas ir īpašs veids, kādā parādīt, cik absurda bija komunisma vara. Iespējams pie vainas ir novecojuši uzskati (jo arī lina stringus, piemēram, neuzskatu par preci, kurai virsū būtu jāizšuj senlatviešu zīmes, kas biedējoši daudziem šķiet pilnīgi normāli un pat apsveicami), bet spilgts manā uztverē ir vairāk bērnu leļļu teātris kā absurds. Otrs variants ir tāds, ka es vienkārši vēlētos būt daltoniķe un tādēļ neatbalstu krāsu pārbagātību. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka vēsie toņi ir vēsi un identisks apģērbs ir identisks tādēļ, ka tie rada atsvešinātību, vienmulību un neomulību par to, ka pat eksistē iespēja, ka visiem jāstāv vienādiem kā zaldātiem frontes pirmajās līnijās.

Jūtu, ka pietiks par krāsām – tā man tāda sāpe, kuru gan kādreiz izsāpēšu. Sekss uz skatuves varētu būt nākamā (jo lēta aktrišu pazemošana perversu reižisoru psihisku tieksmju apmierināšanai mani vispār nesaista), bet šis nav tas gadījums, kurā skatītājiem lika vērot pliku perversiju, cenšoties pārbaudīt visus – skatītāju spēju vērot tikai tāpēc, ka kaut kas ir uzlikts uz skatuves vai aktieru spēju darboties tikai tāpēc, ka tāds ir viņu darbs.  Lai vai kā, ja komunisma pelēkumu var nomainīt ar visu varavīksnes krāsas spektru, orgasma sasniegšanas mirklim varēja izdomāt ko oriģinālāku kā šampanieša pudeles atvēršanu, visa tā pārēja dzīvnieciskā aina lai paliek cilvēku pašu ziņā, nav man citās gultās jālien, pat, ja tās gultas atrodas uz skatuves un es par to maksāju.

Stāsta, līdz ar ko arī izrādes kulminācija – spīdzināšanas kambaris – ir pasniegts kā televīzijas viktorīna, šovs, pārspīlētā izklaides formātā ieskauts absurds, kas nedaudz aicina piecelties un pamest zāli, lai uzsāktu 3.5 h garo un nogurdinošo mājupceļu. Grāmatu lasi, sarāvies un acīm lēkājot pār rakstītajām rindām, lai tik ātrāk uzzinātu, kā Vinstonam izdevās izdzīvot un vai cilvēku tiešām ar varu var salauzt, ja tas tik ilgstoši dedzis par brīvību, kas bija viens no grāmatas vadmotīviem – izvēle starp laimi vai brīvību. Mirklī, kad autors ir licis noticēt, ka brīvs cilvēks spēj visam stāties pretī un brīvībā atrast laimi, to lauž kā sausus sprunguļus ugunskuram. Filmas laikā tu novērsies no ekrāna un atminoties galvenā varoņa Vinstona lomas atveidotāja – naktiera Džona Hārta (John Hurt) – ciešanas pat ēst tā īsti vairs negribas. Un to visu aizstāt ar televīzijas viktorīnu, vadītāja lomā izvēlot lēkājošu ākstu?

 

Slavenu stāstu, kas rakstīts tik spilgti, ka jau lasīšanas brīdī lasītāja iztēlē strādā, neapšaubāmi ir grūti pārnest ekranizējumā, vēl jo vairāk – dramatizējumā, no kuriem pēdējam pat nepastāv pēcapstrādes opcijas, pārfilmējumi vai efektu izmantojums – tev ir tikai aktieris, skatuve un rekvizīti. Nevar nomontēt kadrus vai paņemt tuvplānus. Iespējams tādēļ tas, kas manā gadījumā tika gaidīts no Liepājas teātra kolektīva, izrādē netika sagaidīts – to būtu neiespējami pasniegt gana augstā līmenī un ar spēcīgu, paliekošu efektu uz cilvēku, ņemot vērā, kāds ir stāsts un pieņemot, ka liela daļa cilvēku ir redzējuši arī spēcīgo filmu, vēl jo vairāk – tas, ko sagaidīju, pārsteidza un vēl tagad liek atminēties piedzīvoto. Vien gadījumā, ja Londonā 2013. gadā veiksmīgi uzveda stāstu un tas guva lielus panākumus, vai bija nepieciešams tādu pašu stāstu ar pavisam citiem paņēmieniem un efektiem uzvest uz Liepājas skatuves? Nenoliedzami tas liek domāt un diskutēt, kā arī pamanīt  apzinātas nianses izrādē, piemēram, faktu, ka Vinstons vienīgais visas izrādes laikā nenomaina savu tērpu, lai pielāgotos kādai no kubiskās telpas iekārtojumiem, spītīgi pretojoties Lielajam Brālim ne vien garā, bet arī rīcībā. Beigu galā – vai izrāde būtu guvusi tādu popularitāti, ja skatītājs, kas sēž teātra zālē, uz skatuves redz ko līdzīgu tam, ko spēj atsaukt no filmas? Vēl vienā beigu galā, par gaumi nestrīdoties. Šī izrāde gluži vienkārši nebija man.

 

Standard

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s