R + J

td_11_15_2011_National_Ballet_Canada_Romeo_Juliet_08Mīlestība ir dziļas, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstas un noturīgas jūtas, kas rodas pret kādu citu cilvēku, cilvēku grupu vai personai nozīmīgu parādību.

  Šādu skaidrojumu atradu, ierakstot vārdu “mīlestība” Google meklētājā. Interesanti, ka tiek minētas šī jūtas arī pret personai nozīmīgu parādību.

Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka mīlestību nevar izskaidrot un tā ne vienmēr ir saistīta ar kādu citu dzīvu būtni. Manuprāt, mīlestību var izjust pret jebko. Piemēram, es no sirds mīlu katru jaunas vasaras sākumu. To sajūtu, kad pirmo reizi vari pamērcēt savas pēdas jūras vai ezeru ūdeņos. Tāpat es arī mīlu Sarmīti, kas ir pati jaukāka zemeņu tante visā Vidzemes tirgū. Protams, ka šī mīlestība ir atšķirīga no jūtām, ko izjūtu pret savu ģimeni, draugiem un valsti, bet tā tomēr ir mīlestība.

Romantiski stāsti vienmēr un visos laikos ir uzrunājuši un aizkustinājuši miljoniem cilvēku. Es nezinu vai tam ir kāds viens konkrēts izskaidrojums. Drīzāk to varētu saistīt ar cilvēka psiholoģiju un fizionomiju. Tev nav jābūt neglābjamam romantiķim, lai justu empātiju pret kāda romantiska stāsta galvenajiem varoņiem. Šie stāsti vienkārši spēj iekustināt kādu mazu, noputējušu detaļiņu mūsu ķermeņos.

Vislielāko popularitāti, visos laikos, ir guvuši tieši mīlas stāsti ar skumjām beigām. Kādam tie var sasaukties ar personīgo pieredzi, bet citam atmodināt nebijušas sajūtas. Tieši tāpēc Šekspīra “Romeo & Džuljeta” ir visbiežāk iestudētā luga visā pasaulē. Šis neiedomājami skumjai stāsts sevī iekļauj visas cilvēciskās emocijas, no neprātīgas eiforijas līdz visdziļākajām skumjām. Šķiet, ka katras aktrises jaunības dienu sapnis ir bijis nospēlēt šo jauno un naivo meiteni, kas bija gatava uz visu sava Romeo dēļ.

Šī Viljama Šekspīra luga vairākkārt ir iestudēta arī uz Latvijas teātru skatuvēm. Sākot ar Artūra Krūzkopa un Ingas Misānes duetu Liepājas teātrī un beidzot ar Mārtiņa Eihes vīzijas izpildījumu Valmieras teātrī. Šīs izrādes dažādos kvalitātes līmeņos un izpildījumos ir priecējušas daudzu latviešu sirdis, bet parasti cilvēku prātos pirmā asociācija ir tieši ar kādu konkrētu mākslas filmu. Mānā gadījumā tā ir Baza Lūrmana “Romeo + Juliet” un par to arī ir šis monologs.

Neskaitāmi režisori ir strādājuši pie šī darba, veidojot filmas stāsta klasiskajā formātā, bet Bazs Lūrmans apgāza jebkādus principus un radīja ko jaunu un nebijušu. 1996.gadā šī filma pāršalca visu pasauli un salauza ne vienu vien tīņu meitenes sirdi. “Romeo + Juliet” pārsteidza skatītājus ar savu unikālo stilu un formu. Tā vairs nebija filma ar greznām mežģīnu kleitām un staltiem kungiem zirgu mugurās, bet skarbs un netīri patiess stāts par jaunības mīlestību.

Lūrmans veica daudz dažādu izmaiņu, lai savu darbu padarītu oriģinālu un aktuālu. Šekspīrs savos darbos bieži rakstīja par aktuālajām problēmām un sociālo slāņu kraso atšķirību. Bazs Lūrmans izdarīja to pašu, tikai pielāgojoties 20.gs. 90-ajiem gadiem. Filmā bieži ir redzamas atsauces uz tā laika popkultūru. To vēl vairāk paspilgtina tā gada populārākās dziesmas, kas notiekošajiem procesiem piešķir vēl lielāku spēku. Kurta Kobeina balss un visas emocijas, ko tā pauž neatstāj vienaldzīgu nevienu skatītāju.

Interesantākais fakts ir tas, ka Bazs Lūrmans ir izvēlējies saglabāt oriģinālo Elizabetes laika valodu, ko izmantoja arī Viljams Šekspīrs. Tas ļauj skatītājām baudīt šo filmu divās dažādās dimensijās, cienot Šekspīra šedevru, bet, tajā pašā laikā, sekojot līdzi arī laikiem. Šī konkrētā filma atšķiras arī ar to, ka režisors diezgan tiešā veidā ir izmantojis oriģinālo lugu, to perfekti pielāgojot  konkrētajam formātam.

Izlasot lugu un  noskatoties filmu, es pamanīju dažādas līdzības, ko nebiju ievērojusi pirmajās desmit reizē, kad gremdējos Leonardo Di Kaprio sapņainajās acīs. Tālāk apskatīšu konkrētu ainu, pēc kuras var salīdzināt abus darbus.

Viljama Šekspīra lugas pirmajā ainā, Kapuletu saimes pārstāvji Sampsons un Gregorijs savā starpā sarunājas. Sampsons savam biedram saka :”A dog of the house of Montague moves me”*. Tādā veidā viņš lasītājiem liek noprast, ka Šīs divas ģimeņu saimes jau gadiem ilgi nesatiek un viens otru nīst. Brīdī, kad uzrodas Montegjū vīrieši, Gregorijas aicina Sampsonu doties citā virzienā, lai to ceļi nekrustotos, taču viņš aiz sava lepnuma un pašcieņas atsakās un atbild :”Nay,as they dare. I will bite my thumb at them, wich is a disgrace to them if they bear it!”** Kad abas saimes satiekās, Montegjū puisis Abrahams Kapuletu Sampsonam vaicā :”Do you bite your thumb at us, sir?”*** Uz ko Sampsons atbild :“I do bite my thumb, sir.” **** Šis necieņas izrādījums ir sākums abu pušu sadursmei un cīņai, līdz brīdim, kad ierodas Romeo un viņa uzticamais draugs Benvolio.

Bazs Lūrmans šo ainu savā kases grāvējā ir padarījis par spilgtu stāsta sākumu, kas jau pirmajās minūtēs piesaista skatītāja uzmanību. Kaut arī aina ir pilnīgi savādāka, stāsta būtība ir saglabājusies. Benvolio un viņa draugi, kas plašākai sabiedrībai ir pazīstami kā “Montegjū puikas”, brauc ar dzeltenu kabrioletu un mežonīgi smejas. Viens no puišiem ieskatās tieši kamerā un nosaka :”A dog of the house of Capulet moves me!”***** Tad tie dodas uz benzīna uzpildes staciju, taču tajā pašā brīdī pie stacijas piebrauc arī Kapulets Taibalts ar draugiem. Šī negaidītā sadursme izraisa nelielielu apjukumu Montegjū puišu sejās, ko Kapultei uztver par izbīli. Brīdī kad Kapuletu puiši sāk smieties, viens no Montegjū saimes puišiem iekož sev īkšķī, aizvainojot pretiniekus. Šī mazā, bet ļoti simboliskā zīme rada milzīgu dusmu izvirdumu, kas pārvēršas haosā.

Katrs cienīgs Šekspīra fans, šo mazo faktu noteikti ir pamanījis un pamanīs. Tas parāda cik ļoti sīkām detaļām tiek pievērsta uzmanība, veidojot lielās Holivudas adaptācijas. Kā jau minēju, Lūrmans filmā ir izmantojis vairākas tajā laikā aktuālas lietas, sākot ar mūziku un beidzot ar tērpiem, kā, piemēram, Havaju salu T-krekli, kas bija ļoti aktuāli ASV rietumu štatos.

Vizuāli Baza Lūrmana filma ir ļoti attālināta no 17.gs. Elizabetes ēras un oriģinālās vietas – Veronas, Itālijā. Režisors ir izvēlējies stāstu pārcelt uz pilsētu, kas ļoti līdzinās Losandželosai vai Miami, taču saucās “Verona Beach”*.

Vēl viena detaļa, ko neinformēts lasītājs varētu nepamanīt ir tā, ka filmā izmantotos šaujamieročus, joprojām sauc par zobeniem.

Šīs mazās detaļa parāda, ne tikai to cik ļoti liela nozīme ir oriģinālajai literatūrai, bet arī to, ka filmas panākumus garantē jauns skatījums un klasiskām lietām. “Rome + Juliet” ir viena no spilgtākajām filmām pasaules kino vēsturē. Ne tāpēc, ka tā būtu guvusi milzīgus panākums no kritiķu puses vai ieguvusi vairākas balvas, bet tāpēc, ka šī filma ir nestandarta.

Protams, ka skatītāju un kritiķu viedokļi ne vienmēr sakrīt un parasti ir ļoti dažādi. Daļa to varētu novērtēt pozitīvi dēļ stāsta inovatīvās adaptācijas un radošumu, kamēr citi to varētu nosodīt straujo kameras kustību, skaļās mūzikas un spilgto ainu dēļ. Šī skatītāju grupa noteikti dod priekšroku klasiskajiem Šekspīra lugu ekranizējumiem.

Bazs Lūrmans filmu ir veidojis tā, lai tā spētu uzrunāt mūsu laiku sabiedrību. Lai arī šī filma tika veidota 20.gs. 90-to gadu beigās, tās vēstījums joprojām ir aktuāls. Cīņa un naids starp divām dažādām pasaulēm, konkrētajā stāstā, starp divām ģimenēm, bet to varētu pielīdzināt arī karam starp dažādām valstīm, reliģijām un rasēm. Neviens vairs neatceras, kad vai kāpēc šis naids ir radies, bet tas turpinās cauri gadsimtiem.

Aktuāls ir arī jautājums, cik tālu var novest nenoskaidrotas problēmas un nesaskaņas? Tam visam pa vidu rodas nevainīga mīlestība un kaisle, kas neapzinās savas robežas. Šī jaunības mīlestība neapzinās to, ko tā var vai nevar pārvarēt. Vai jūtas starp diviem cilvēkiem ir tik spēcīgas un nesatricināmas, lai lauztu gadiem krātu naida robežu? Romeo un Džuljeta savā jaunības maksimālismā vēl neapzinās, ka mīlestībai ir neaprakstāms spēks un mūžība, taču cilvēka fiziskajam ķermenim ir tikai noteikts limits.

Šādu mīlas stāstu literatūrā ir daudz, taču Šekspīram ir izdevies radīt unikālu formulu, kas ļāvusi šiem varoņiem izdzīvot cauri gadsimtiem. Šis darbs ir attēlots neskaitāmas reizes un to attēlos arī ilgi pēc mums. Arī tā ir mīlestība. Lasītāju un skatītāju mīlestība.

Ar mīlestību,

R.

 

 

*A dog of the house of Montague moves me – Montegjū nama suņi mani aizskar.

**Nay,as they dare. I will bite my thumb at them, wich is a disgrace to them if they bear it! – Nē, tie neatļausies. Es kodīšu pirkstā, kas būs negods, ja viņi to pacietīs.

***Do you bite your thumb at us, sir? – Vai kožat pirkstā pret mums, kungs?

****I do bite my thumb, sir. – Es kožu sev pirkstā, kungs.

*****A dog of the house of Capulet moves me! – Kapulteu nama suņi mani aizskar.

 

Video klipā apskatāms piemērs, kā modernā filmā tiek izmantota oriģinālā Elizabetes laika valoda.

Standard

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s