Mad World

   

ken_kesey1

  Stāsts par cilvēku, kurš nonāca pareizajā vietā un pareizajā laikā, lai cīnītos par savu un biedru brīvību.

Kens Eltons Kīzijs piedzima 1935.gada 17.septembrī, mazā Kolorādo štata pilsētiņā La Junta. Viņa ģimene nodarbojās ar piensaimniecību un dēlu uzaudzināja Oregonas štata Springfildā. Kīzijs bija ļoti aktīvs jauneklis, kurš labprāt nodarbojās ar amerikāņu futbolu un cīņas mākslu, kas viņam ļoti labi padevās. Studējot Oregonas universitātē, viņam radās interese par teātra mākslu, taču, tajā pašā laikā, viņam piedāvāja arī sporta stipendiju, no kuras nevarēja atteikties.

Kens Kīzijs, agrā vecumā, aprecējās ar savu vidusskolas gadu draudzeni Normu Feju Haksbiju un vēlāk pārcēlās uz dzīvi Palo Alto, Kalifornijā. Tas bija laiks, kad Kīzijs vinnēja iespēju studēt rakstīšanas programmā prestižajā Stenfordas universitātē.

Kamēr jaunais students mācījās Stenfordā, 1960.gadā, viņš pieteicās kļūt par atmaksātu “izmēģinājumu trusīti” uz kura ASV armijas zinātnieki testēja dažāda veida narkotikas. Paralēli tam, viņš piestrādāja arī slimnīcas psihiatriskajā nodaļā.

Šī darba pieredze un eksperimenti kļuva par pamatu, 1962.gadā izdotajai grāmatai “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Šis ir Kena Kīzija slavenākais darbs, kurš stāsta par psihiatrisko slimnīcu emocionālo un fizisko vardarbību pret to pacientiem.

1975.gadā režisors Miloš Formans plašākai sabiedrībai dāvāja savu jauno sniegumu, kas joprojām tiek uzskatīts par kino šedevru. Galvenajā lomā ir leģendārais amerikāņu aktieris Džeks Nikolsons. Interesants ir fakts, ka pats stāsta autors sākumā nevēlējās nekādu sakaru ar filmu, jo necieta scenāriju, kā arī atteicās no filmas skatīšanās. Neskatoties uz to, pēc neskaitāmām kritiķu atsauksmēm, Formana filma ieguva visas piecas galvenās Kino Akadēmijas balvas – labākā filma, režisors, scenārijs, aktieris un aktrise galvenajā plāna lomā.

Kens Eltons Kīzijs aizrāvās ar dažādu narkotisko vielu lietošanu un citiem kļuva par brīvības un hipiju ēras varoni. 1966.gadā viņa ikdiena tika iztraucēta, jo autoru pieķēra un sodīja par marihuānas glabāšanu. Kīzijs nolēma, ka labākais veids, kā izvairīties no soda ir notēlot savu pašnāvību un aizbēgt uz Meksiku. Jau pēc gada viņš atgriezās Amerikas Savienotajās valstīs un pavadīja pusgadu izciešot sodu.

Pēc atgriešanās no cietuma, Kens Kīzijs ar savu ģimeni nostabilizējās savā Oregonas fermā un pavadīja klusu dzīvi. Autors pasniedza lekciju kursus Oregonas universitātē un rakstīja mazus stāstiņus. Tikai pēc 30 gadu pauzes, Kīzijs izdeva savu nākamo noveli. 2001.gada 10.novembrī, Kens Kīzijs mira no plaušu vēža izraisītām komplikācijām, taču viņa darbs tiek spēlēts līdz pat šim brīdim.

dzeg

Kena Kīzija grāmata “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir stāts par cilvēkiem, kas cenšas turēties pretī kādu konkrētu personu uzstādītai sistēmai. Grāmatas notikumi tiek izstāstīti caur “pus-indeāņa” Šefa Bromdena jeb Virsaiša skatu punkta. Viņš ir ilggadējs Oregonas psihiatriskās slimnīcas pacients, kurš cieš no halucinācijām un paranojas. Bromdena pasaules skatījums ir saraustīts un pārmākts ar bailēm no “kombaina”, kas ir dažu personu veidota sistēma citu cilvēku kontrolēšanai. Bromdens izliekas par kurlmēmu un dumju, lai viņu neviens nepamanītu, kaut arī ar viņa garo augumu tas ir grūti izdarāms. Šo tēlu lieliski Dailes teātra izrādē nospēlē Kaspars Bindemanis un Regnārs Vaivars. Abi talantīgi mākslinieki, kas ar savu stalto augumu un interesanto stilu perfekti iederas virsaiša lomā. Izrāde ir redzēta ar abiem aktieriem un ir ļoti grūti izvēlēties vienu favorītu, jo abi vīrieši tēlam dod savu īpašo artavu. Tomēr, ja būtu jāizvēlas viens konkrēts favorīts, tas būtu Kaspars Bindemanis, jo viņš ar savu klusēšanu un ķermeņa valodu sasniedz maksimālu tēla efektu. Viņam palīdz arī ārējā izskata dotības, kas sniedz Bromdenam nepieciešamo etniskumu. 1975.gada filmā šo lomu nospēlēja Indiāņu izcelsmes aktieris Vils Sampsons, kuram šī filma bija liktenīgs atspēriena punkts turpmākajai karjerai.

Vēl viena no svarīgākajām stāsta varonēm ir medmāsa Rečida, kura ir izbijusi armijas māsiņa un tagad ar saviem dzelzs likumiem un psiholoģiskās varmākas tieksmēm valda par nodaļas pacientiem. Ikdienas rutīna ietilpst grupu sapulces, kuru laikā Rečida izaicina pacientus runāt par vissāpīgākajām tēmām, lai radītu konstantu nemieru un sāpju sajūtu pacientos. Ja kāds no slimniekiem zaudē kontroli vai pārkāpj kādu no likumiem, māsa pielieto pat aizliegtas medicīniskas sodīšanas metodes. Šķiet, ka šī loma noteikti nav katras aktrises sapnis, taču šāda tēla izpratne noteikti sniedz lielākas zināšanas tālākajām aktiermākslas gaitām. Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir perfekts piemērs, tam, ka labai aktrisei ir jābūt daudzpusīgai. Parstās, romantiski sievišķīgās, lomas šoreiz ir noliktas malā un Ilzes atveidotā māsa Rečida kļūst par vienu no izrādes skarbākajiem personāžiem. Viņas acīs un ķermeņa valodā ir jūtams liels saspringums, kas vēstī par tēla neganto raksturu un dzelzs nerviem. Kaut arī Kens Kīzijs šo tēlu radīja,kā stāsta ļauno varoni, māsā Rečidā slēpjas kaut kas no labā, ko pirmajā acu uzmetienā varam arī nepamanīt. Piemēram, brīdis , kad pašnāvību izdara jaunais un nevainīgais puisis Billijs. Māsas Rečidas reakcijā pazib mazs brīdis, kur skatītājs var sajust empātiju pret medmāsu. Šis skumju mirklis ir ļoti īss, taču bezgala patiess. Filmā šis mirklis nav tik ļoti jūtams, kaut arī aktrise Luīza Fletčere šajā lomā ir neatkārtojama. Tādos brīžos apzināmies, ka teātrim ir milzīgs spēks, jo aktieru emocijas tiešā veidā nonāk pie skatītāja.

Dzeguzes_ligzda-Janaitis-8530-2_1

Un tad ierodas stāsta galvenais varonis, kaut arī šī ir viena no retajām grāmatām, kurā visiem varoņiem ir milzīga un vienlīdzīga nozīme. Randels Makmērfijs. Kāršu spēlmanis un sieviešu mīļotājs. Virsaitis jeb Bromdens jau grāmatas sākumā nojauš, ka Makmērfijs nav parasts psihiatriskās klīnikas pacients. Viņa bravūrīgā un pašapzinīgā uzvedība slēpj kaut ko dziļāku. Dailes teātra izrādē šo varoni attēlo skatītāju mīlētais aktieris Artūrs Skrastiņš. Šajā Aleksandra Morfova izrādē Skrastiņu pāris nostājās divās dažādās stāsta pusēs un pierāda, ka attiecības profesionāliem aktieriem nav traucēklis. Šķiet, ka jūtu ķīmija abu starpā pat palīdz radīt vajadzīgo noskaņu. Māsas Rečidas un Makmērfija starpā valda milzīga emociju bumba, kas jebkurā brīdī var sprāgt. Protams, ka filmā galveno varoni spēlē Holivudas zvaigzne Džeks Nikolsons, kas Makmērfiju ir vizualizējis un kļuvis par pamatu tālākajiem aktieriem, kuriem šī loma iekrīt klēpī. Nikolsons ir ģēnijs, kurš skatītājus pārsteidz ar milzīgu emociju gammu, kas padara Makmērfiju par cilvēcisku būtni.

One-Flew-Over-the-Cuckoo’s-Nest-1975

Liela nozīme stāstā ir Oregonas psihiatriskās slimnīcas pacientiem – Billijam, Skenlonam, Čezvikam, Martīni un Hārdingam. Pieciem pacientiem, kas nelāgu sakritību dēļ ir nonākuši māsas Rečidas uzraudzībā. Laika gaitā atklājas, ka ne visiem no viņiem ir psiholoģiskas problēmas, taču sabiedrības nosodīti tie ir nonākuši neapskaužamā situācijā. Rečidas skarbie likumi un provokācijas neļauj pacientiem ārstēties un pārkāpt pāri savām problēmām. Kad ierodas Makmērfijs, šiem kungiem rodas jauna cerība, jo viņš ir retais, kurš nebaidās stāties pretim sistēmai. Skatoties filmu, atmiņā visspilgtāk iespiedies Denija De Vito atveidotas Martīni, jo viņa aktierspēle un izskats ļoti iespiežas atmiņā. Runājot par minēto izrādi, nedrīkst nepieminēt Billiju, ko spēlē talantīgais Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis. Billija maigums, empātija un nevainība liek skatītājiem sajust milzu rūpes par šo tēlu. Dzelzītis lieliski izjūt izrādes formu un telpu, piepildot to ar nepieciešamo enerģiju un sajūtām. Billija skumjais dzīvesstāsts, caur Laura Dzelzīša acīm un ķermeni, sniedz izrādei nepieciešamo emociju devu.

Dzeguzes_ligzda-Janaitis-8004

Miloša Formana filma ir izcils grāmatas ekranizējums, jo sevī ietver visus svarīgākos aspektus. Sākot ar lielisku aktieru ansambli un beidzot ar montāžu. Līdzīgi kā filmā, arī izrādē, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ir radījis lielisku psihiatriskās slimnīcas auru. Baltie toņi un restes ir pietekami vienkāršas, lai nenovērstu uzmanību no aktieru spēles, taču sniedz vajadzīgo noskaņu. Pozitīvi ir arī tas, ka skatuve ir būvēta vairākos līmeņos, lai aktieri varētu izmantot dažādas skatuves daļas. Šos līmeņus un restes izmanto pacients, kurš sevi dēvē par cilvēku-putnu. Šajā lomā iejūtas jaunais aktieris Niklāvs Kurpenieks, kas ar savām fiziskajām dotībām, piešķir izrādei kādu jaunu un oriģinālu piesitienu.

Arī kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa ir radījusi gaišus un vienkāršu tērpus, kas palīdz izcelt Makmērfija bravūrīgo personāžu, kas slimnīcā ierodas tērpts oranžajā cietuma tērpā. Viņas ideja par māsiņu un sanitāru drēbēm pieturas pie vēsturiskā un klasiskā aspekta. Šajā gadījumā nav vērojama liela atkāpšanās no oriģināla, taču pie šī stāsta, tas nav arī nepieciešams.

Kopumā izrādē un filmā ir jūtamas vairākas līdzības, bet atšķirīgas ir galvenās problēmas. Grāmatā un filmā, Rendels Makmērfijs vairāk cīnās pret sistēmu kopumā, bet izrādē galvenais konflikts ir novirzīts tieši uz Makmērfiju un māsu Rečedu. Atšķiras arī galveno aktieru vīzijas par spēlējamo tēlu. Šķiet, ka Džeks Nikolsons vairāk ir koncentrējies un psihiatrisko slimnīcu pacientu izpēti, jo viņa atveidotais Makmērfijs ir emocionālāks un nestabilāks. Artūrs Skrastiņš šo tēlu ir uzbūvējis par egocentrisku un pašapzinīgu būtni. Varbūt brīžos šis bravūrīgums pat mazliet traucēja un likās pārspīlēts.

Izrādes daļas atšķiras ritmiskā un emocionālā ziņā. Aleksandrs Morfovs pirmo cēlienu ir uzbūvējis kā komēdiju, kas lēnītēm pārtop pat traģēdiju. Pirmajās 110 minūtēs aktieri darbojas ar visu enerģijas atdevi un zālē bieži noskan smiekli. Otrajā cēlienā šī sajūta ir mainījusies, izrādes ritms ir lēnāks un notikumi ir drūmāki.

Dzeguzes_ligzda-Janaitis-9255_1

Izrādes beigas ir neticami spēcīgas, jo skumjo finālu papildina režisora izvēlētā dziesma “Mad world”, kas vēstī :

All around me are familiar faces
Worn out places, worn out faces
Bright and early for the daily races
Going nowhere, going nowhere

Their tears are filling up their glasses
No expression, no expression
Hide my head I wanna drown my sorrow
No tomorrow, no tomorrow.*

   Filma ir 2h 13min gara un to var noskatīties jebkurā vakarā. Dailes teātra izrādei bija jānobriest. Jau pēc pirmajām pāris izrādēm, skatītāju un kritiķu atsauksmes pāršalca Latvijas medijus. Cilvēki runāja par Skrastiņu lielisko sniegumu un asarām, kas birušas pēc izrādes noskatīšanās. Traģikomēdija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir izrāde, kas labi iederas šī brīža situācijā. Šobrīd Latvijas teātros ir skatāmas vairākas izrādes, kas stāsta par normu un sistēmu laušanu. Starp filmu un šo izrādi ir 40 gadu, taču stāsta galvenā doma seko līdzi laikiem un paliek aktuāla.

Šī noteikti ir izrāde, kurai būs ilgs mūžs Dailes teātrī un tā tiks ierakstīta Latvijas teātru vēsturē ar trekniem burtiem, taču skatītājam būtu ieteicams vismaz painteresēties par oriģinālo darbu vai filmu. Tādā veidā var sajust visus stāsta slāņus.

Ar cieņu,

R.

*   Man visapkārt ir pazīstamas sejas

Nodilušas vietas, nodilušas sejas

Gaiši un agri priekš ikdienas cēlienas

Neejot neku, neejot nekur.

    To asaras piepilda to brilles

Bez emocijām, bez emocijām

Paslēp manu seju, es gribu noslīcināt savas bēdas

Nav rītdienas,  nav rītdienas.

 

 

 

Foto: 1. Gunārs Janaitis

2. Kadri no filmas “One flew over the cuckoo’s nest ” (1975)

Advertisements
Standard

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s