Antigone – recenzija.

Antigone_main

“Antigone” Nacionālajā teātrī noteikti ir viena no spilgtākajām jaunajām izrādēm Latvijā. Maija Doveika sevi paceļ jaunā gaismā un liek skatītājiem runāt. Tāpat kā vairākas citas izrādes, pēdējo gadu laikā, “Anigone” stāsta par indivīdu, kas cenšas izlauzties no sabiedrības noliktām normām. Šķiet, ka tagad ir pienācis laiks varoņiem, kas pastāv par absolūtu fizisku un gara brīvību.

Stāstu “Antigone” ir sarakstījis Sofokls. Viens no izcilākajiem sengrieķu dramaturgiem, kura krājumā bija ap 123 lugās, no kurām, diemžēl, ir saglabājušās tikai septiņas. Darbu “Antigone” viņš sarakstīja aptuveni 442.g.p.m.ē.

Lugas pamatā ir stāsts par jaunieti Antigoni (Maija Doveika), kas nolemj apglabāt savu mirušo brāli, taču valdnieks Kreons (Gundars Grasbergs) cenšas viņu no tā atrunāt, jo viņam ir savādāki uzskati par visu notiekošu un dzīvi. Šo divu personu dažādie uzskati nostājas viņu starpā un rada nesaskaņas. Nepakļaujoties Kreona teiktajam, Antigone uzstāj par savu dzīves jēgas izpratni. Valdnieks Kreons savu radinieci soda. Sofokls ir rakstījis par divām dažādām pasaules uztverēm – vienu, kur cieņa, likumi un robežas ir visas pamats, kā arī otru, kur emocijas ņem virsroku.

Franču izcelsmes dramaturgs Žans Anuijs ir pazīstams ar to, ka 20.gs. centās pārrakstīt vairākus senos mītus un traģēdijas. Tajā skaitā bija arī “Antigone”, kuru uzrakstīja 1942.gadā.

Šo izrādi uz saviem pleciem iznes Maija Doveika, kas izrādi nospēlē izmantojot pilnīgi katru viņas ķermeņa daļiņu. To var redzēt gan aktrises acīs, kad tiek runāti vienkārši teksti, gan brīžos, kad aktrise saspēlējas ar saviem kolēģiem un to starpā rodas pilnīgi vienot kontakts. Saprotams, kāpēc šī izrāde bija nominēta vairākām Spēlmaņu nakts balvām. Šis ir izcils Maijas Doveikas sniegums, pēc kura gribas celties kājās un saukt – Bravo! Viņas atveidotā varone vienlaikus ir sievišķīgi trausla un neiedomājami stipra. Antigone sevī iemieso milzīgu jaunības spēku un iet uz ideālismu.

Nomināciju “Gada labākais aktieris” ieguva arī Antigones mātes brāļa, valdnieka Kreona atveidotājs Gundars Grasbergs. Viņa tēls, lai arī skarbs savos lēmumos, ir ļoti maigs un silts. Viņš nevēlas sodīt cilvēkus, bet viņš ir pārāk godprātīgs, lai nepildītu savus pienākumus.

Šī sarežģītā cīņa starp Antigoni un Kreonu ir pielīdzināma arī vairākām mūsdienu problēmām, kuru pamatā ir sistēma. Varbūt tieši tāpēc, pēdējo pāris gadu laikā šī tēma ir tik ļoti apspēlēta. Antigone, kā apņēmīga būtne iemieso visu, kas saistās ar brīvību, stājoties pretim varenajam Kreonam, kas cīnās par vienu sistēmu. Abu tēlu starpā notiek vārdu un domu pārmaiņa. Sēžot skatītāju vietā, var just empātiju pret abiem varoņiem. Dažbrīd, jājūt līdzi Antigonei, bet citu brīdi tu neapzināti sāc piekrist valdniekam Kreonam. Kad šie argumenti ir nogurdinājuši galveno varoni, viņa saļimt un lej asaras nekaunoties no sava sākotnējā pretinieka. Spēcīgāka izrādes aina ir brīdī, kad Antigone apzinās, ka pēdējo reizi runā ar sardzes vīru. Šī aina aizkustina līdz dziļumiem, redzot kam Maijai Doveikai bija jāpārkāpj pāri, lai līdz galam izzinātu Antigoni.

Šī Elmāra Seņkova izrāde liek raisīties sarunām un domām par to, kas īsti ir civilizācija un kāda tai ir vara. Noskatoties šo 2,5h garo izrādi, šķiet, ka ir atvēries diskutējams jautājums par cilvēka emocionālo spēku, ticību un mūsu pašu izvēli.

Standard

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s